Dziļa smadzeņu stimulācija ir izmantota gadiem ilgi progresējošas Parkinsona slimības ārstēšanā. Tas palīdz būtiski uzlabot pacienta dzīves kvalitāti – viņš var staigāt patstāvīgi un trīce pazūd. Kas ir Parkinsona slimības ārstēšana ar elektrodiem? Kuriem pacientiem ir piemērota dziļa smadzeņu stimulācija? Kādas ir šīs metodes blakusparādības?

Dziļa smadzeņu stimulācija(dziļa smadzeņu stimulācija -DBS ) tiek izmantotaārstēšanaiuzlabota smadzeņu stimulācijas rakstzīmesParkinsona slimība . Parkinsona slimība ir neārstējama, bet dziļa smadzeņu stimulācija uzlabo pacienta dzīves kvalitāti.

Sākotnēji perorālos medikamentus (galvenokārt levodopu un dopamīna agonistus) lieto Parkinsona slimības ārstēšanai. Tomēr slimības pastāvīgā progresēšana izraisa to efektivitātes pakāpenisku samazināšanos.

Ja zāles tiek ievadītas pieaugošās devās vairākas reizes dienā, bet simptomus nevar novērst, jāsāk viena no trim progresējošas Parkinsona slimības ārstēšanas metodēm.

Pirmā ir elektrodu apstrāde, t.i., dziļa smadzeņu stimulācija, otrais ir zemādas sūknis, izmantojot apomorfīnu, un trešais ir sūknis, kas iesūknē levodopu (visefektīvākās zāles Parkinsona slimības gadījumā) tieši divpadsmitpirkstu zarnā.

Polijā tiek kompensēta tikai dziļa smadzeņu stimulācija.

Dziļa smadzeņu stimulācija - indikācijas

Atbilstības noteikumi dziļai smadzeņu stimulācijai Parkinsona slimības gadījumā:

  • Parkinsona slimības diagnoze, pamatojoties uz Apvienotās Karalistes Parkinsona slimības smadzeņu bankas kritērijiem
  • vismaz 5 gadus ilga slimības ilgums (tas ir periods, kas nepieciešams, lai apstiprinātu, ka pacients cieš no šī stāvokļa)
  • pacienta vecums - mazāks par 70 gadiem (DBS lietošana gados vecākiem pacientiem katru reizi prasa rūpīgi apsvērt iespējamos ieguvumus un blakusparādības)
  • optimālas farmakoloģiskās terapijas iespēju izsmelšana, ko veic ar perorāliem medikamentiem (≥ 4 stundas dienā no kopējā izslēgšanas stāvokļu laika un/vai ≥ 4 stundas dienā no kopējā stāvokļa ar traucējošu diskinēziju laiku; dokumentēts pēc ierakstiem Hausera dienasgrāmatā)
  • levodopas atbilde saglabāta
  • nav demences
  • nav depresijas un garastāvokļa traucējumu, izņemot nesaistītus
  • nav nozīmīgu psihotisku simptomu
  • nav būtisku atrofisku vai hiperintensīvu izmaiņu smadzeņu MRI (magnētiskās rezonanses attēlveidošanas) attēlā
  • nav kontrindikāciju elektrokardiostimulatora implantācijai blakusslimību dēļ

Depresija, viegla demence un insults anamnēzē ir dažas no kontrindikācijām smadzeņu elektrokardiostimulatora implantācijai.

Dziļa smadzeņu stimulācija - kas tas ir?

Dziļā smadzeņu stimulācija ietver elektrodu ievietošanu atbilstošajā smadzeņu struktūrā (zemā talāma kodolā vai bālā globusa iekšējā daļā), kas ir savienoti ar vadu ar stimulatoru, kas novietots zem ādas uz krūtīm.

Pacientam dienu pirms operācijas tiek veikta magnētiskā rezonanse. Nākamajā dienā ķirurģiskā procedūra sākas ar speciāla, metoliskā stereotaksiskā rāmja uzlikšanu pacientam uz galvas un datortomogrāfiju. Testa rezultāti tiek ievadīti datorā, kas apstrādā smadzeņu attēlus. Pateicoties tam, ir iespējams precīzi noteikt punktu, līdz kuram ārstam jāievieto elektrods.

Operācijas pirmajā daļā pacients ir pie samaņas. Tiek dota tikai vietēja anestēzija un sedatīvi līdzekļi. Ārstam jāsazinās ar pacientu, lai pārbaudītu, vai stimulācija neizraisa negatīvas sekas. Netālu no stimulētās smadzeņu daļas atrodas struktūras, kas ir atbildīgas, piemēram, par kustībām vai runu.

Ārsts izurbj nelielu caurumu galvaskausā, caur kuru smadzenēs ievieto elektrodu un veic stimulāciju. Ja pacients un operācijas laikā veiktās neiroloģiskās pārbaudes apstiprina, ka elektrods neizraisa nevēlamas sekas, tas paliek savā vietā un iepriekš izurbtajā urbumā tiek ievietots speciāls spraudnis. Pēc tam pacientam tiek ievadīta vispārēja anestēzija, lai implantētu elektrokardiostimulatoru atslēgas kaula rajonā. Tas ir savienots ar elektrodu smadzenēs ar kabeli.

Dziļo smadzeņu stimulāciju Parkinsona slimības ārstēšanā pilnībā kompensē NHF

Dziļa smadzeņu stimulācija samazina un dažreiz pat pārtrauc medikamentu lietošanu Parkinsona slimības gadījumā

Svarīgs

DBS un abu farmakoloģisko metožu, kuru pamatā ir nepārtraukta zāļu ievadīšana, efektivitāte ir salīdzināma. Apmēram katrs otrais pacients ar progresējošu Parkinsona slimību, kuram nepieciešama DBS, nav piemērots šim terapijas veidam (kontrindikāciju dēļ), un tas jāārstē ar kādu no infūzijas terapijām.

Lasiet par infūzijas terapiju

Neirostimulatora programmēšana tā, lai tas sāktu sūtīt elektriskos impulsus,tiek veikta dažas stundas pēc procedūras. Stimulācijas parametri tiek izvēlēti individuāli katram pacientam. Jo augstāki ir stimulācijas parametri, jo ātrāk elektrokardiostimulatora akumulators nolietosies. Pašlaik izmantoto stimulatoru baterijas ilgst vairākus darbības gadus.

Pēc neirostimulatora programmēšanas pacients jūtas daudz labāk – trīce pazūd, viņam nav lielu problēmu ar staigāšanu (piem., var staigāt bez palīdzības, piem.).

Trīces un stīvuma uzlabošanās saglabājas līdz 10 gadiem pēc elektrokardiostimulatora implantācijas, bet bradikinēzijas (palēnināšanās) gadījumā - līdz 8-9 gadiem. Turklāt 10 gadus var kontrolēt motoriskās svārstības un diskinēzijas, gan distoniskus, gan horeju.

Dziļa smadzeņu stimulācija - plusi un mīnusi

DBS metodes priekšrocība ir elektrokardiostimulatora implantācijas metode (t.i., atsevišķi elementi tiek novietoti subkutāni un galvaskausa iekšpusē), kā arī ilgstoša iespēja pielāgot stimulācijas parametrus mainīgajai slimības ainai.

Trūkums tomēr ir iespēja izslēgt stimulatoru magnētiskajā laukā, kas, cita starpā, ierobežo noteiktu testu un medicīnisko procedūru veikšanu

Dziļa smadzeņu stimulācija – blakusparādības

Pēc elektrokardiostimulatora implantācijas pēc procedūras pastāv asiņošanas vai infekcijas risks. Savukārt stimulācijas izraisītās blakusparādības ir:

  • iespējama runas pasliktināšanās
  • emocionāli traucējumi (depresija, hipomānija, pašnāvības mēģinājumi)
  • izziņas pasliktināšanās risks (galvenokārt izpildfunkciju un verbālās plūstamības ziņā)
Par autoruMonika MajevskaŽurnāliste, kas specializējas veselības jautājumos, īpaši medicīnas, veselības aizsardzības un veselīga uztura jomās. Ziņu, ceļvežu, ekspertu interviju un ziņojumu autors. Biedrības "Žurnālisti par veselību" rīkotās lielākās Polijas Nacionālās medicīnas konferences "Polijas sieviete Eiropā" dalībniece, kā arī asociācijas organizētajos speciālistu darbnīcās un semināros žurnālistiem.

Citi šī autora raksti

Kategorija:

Neiroloģija