Mēs nevaram runāt par nāvi, lai gan tā ir visintīmākais un tajā pašā laikā dabiskākais notikums cilvēka dzīvē. Tomēr tā nav mūsu vaina. Cik trausla ir dzīve, mēs patiešām zinām ziņas par neārstējamu slimību. Pēc šoka rodas neticība medicīniskajai diagnozei: tā noteikti ir kļūda!

Tēvs izlikās, ka viņam visu laiku klājas labi. Viņš neatzina sāpes. Viņš negribēja mūs uztraukties. Viņš zināja, ka mirst, bet mēs nevarējām par to runāt – šos pacienta meitas vārdushospicevarētu atkārtot daudzi no mums. Agrāk cilvēki nomira mājās, tuvinieku ielenkumā. Viņi no viņiem atvadījās, samierinājās un paziņoja savu gribu. Radinieki un kaimiņi stāvēja pie nāves gultas. Bija laiks modrībai, lūgšanai, svarīgiem žestiem. Mūsdienās nāve ir atņemta no tās varenības, izstumta no mūsu dzīves kā kaut kas apkaunojošs. Bieži vien tas notiek slimnīcā, kad ģimene ir prom un mēs nezinām, kā ar viņiem tikt galā. Mēs nevaram runāt par nāvi - visintīmāko un tajā pašā laikā dabiskāko notikumu cilvēka dzīvē. Tā nav mūsu vaina. Civilizācijas attīstība lika mums zaudēt tiešo kontaktu ar dabu un līdz ar to arī spēju ievērot tās ritmu. Ģimenes modelis ir mainījies. Visbiežāk mēs neievērojam, kā mūsu vecvecāki un vecvecvecāki noveco un mirst. Tāpēc nāve mums ir kaut kas pilnīgi jauns, nesaprotams un šausmīgs. Un tomēr par viņu ir jārunā. Hospice darbinieki, kas rūpējas par mirstošajiem, saka, ka tas nedrīkst būt tabu mūsu mājās. Mēs pierodam pie nāves vislabāk, kad par to runājam. Tādā veidā mēs palīdzam saviem mīļajiem aiziet. Un paradoksālā kārtā, pateicoties nāvei, mēs atrodam dziļāku, patieso savas dzīves jēgu.

Memento mori - nāve skar ikvienu

Jauniem un veseliem cilvēkiem nāve šķiet tik tāla, ka tā ir nereāla. Mēs visi dziļi maldinām sevi, ka tas nekad nenotiks. Tikai neārstējama slimība mums atgādina par dzīves trauslumu. Ķermenis izvirzās priekšplānā, jo tas nosaka mūsu būtību vai nebūt. Pārējais ir mazsvarīgs. Ķermeņa slimības kļūst par avotu bailēm no sāpēm, vājuma, vientulības un galīgā sprieduma. Dažiem cilvēkiem ir drosme par to runāt tieši, citi domā, ka šāda saruna viņus pietuvinās nāvei, un no tās izvairīsies.

No sacelšanās līdz nāves pieņemšanai

Pēkšņa ziņa par neārstējamu slimību liek cilvēkam justies šokētam un apmulstam. Uzreiz pēc tam viņa sāk noliegt visu, ko saka ārsti: – Tā ir kaut kāda kļūda. Es nevaru būt tik smagi slims. Taču pamazām viņa apziņu sāk sasniegt nežēlīgā patiesība. Dusmas pieaug pret visu pasauli, arī pret mani pašu. Slimais cilvēks nevar samierināties ar savu invaliditāti, pozīcijas zaudēšanu ģimenē un sabiedrībā. "Daži pacienti par vēzi uzzina vienas nakts laikā, un viņiem tikpat ātri jāpamet darbs," saka Arhidiecēzes paliatīvās mājas aprūpes centra psiholoģe Sławomira Woźniak. – Īpaši dusmīgi ir vīrieši, kuri ieņem vadošus amatus. Viņi nevar samierināties ar faktu, ka pasauli pārvalda citi likumi, nevis tie, ko viņi ir ieviesuši. Ka ciešanas un nāve ir neatņemamas dzīves sastāvdaļas. Tomēr pēc kāda laika pacients atsakās no sacelšanās un sāk kaulēties. Viņš cenšas atlikt nāves brīdi – līdz meitas kāzām, līdz mazdēla piedzimšanai. Tad viņš pārstāj ticēt šīs ārstēšanas jēgai un kļūst nomākts. Es nevēlos lietot medikamentus vai ēst. Visbeidzot, tas nobriest pieņemt slimību un nāvi. Un pārsteidzoši, tas viņam dod mieru. Viņš kļūst laipns pret vidi un sevi. Viņš pat sāk baudīt mirkli. - Viena jauna sieviete atrada vislielāko laimi, vērojot savus bērnus, - saka Sławomira Woźniak. "Es vienkārši sēžu un skatos uz viņiem. Man neko citu nevajag, ”viņa mēdza teikt. Veseliem cilvēkiem šāds attālums ir gandrīz nesasniedzams.

Nāves pieradināšana, runājot ar slimu cilvēku

Mēs reti apmeklējam savus mirstošos draugus vai kaimiņus. Mēs uzskatām, ka tas nav pareizi; ka tādos brīžos slimais jāatstāj viens ar ģimeni. Līdz ar to mums nav ne jausmas, ko darīt vai teikt, ja mirstošais ir kāds no mūsu mīļajiem. – Šādā situācijā ģimenei vēl jāmācās, kā tikt galā ar neārstējami slimajiem – stāsta Tēvs Andžejs Dziedziuls, Mājas hospisa centra direktors. Visbiežāk apkārtne ir nobijusies kā slimie. Es nevēlos viņu sāpināt. Izvairās no nāves tēmas. Viņš cenšas paturēt patiesību noslēpumā. Gadās arī tā, ka abas puses apzinās situācijas bezcerību, bet par to nerunā, lai nenodarītu viena otrai pāri. Sarunu nomaina nemitīgi atkārtots jautājums: "kā tu jūties?". Tas ir veids, kā izvairīties no problēmas.

Nāves pieradināšana: dzīvošana ar zināšanām par gaidāmo nāvi

Šķiet, ka laiks no slimnīcas iziešanas ir nedziedināmi slimam pacientam, kurš tikai gaida beigas. “Piedod, bet nekas vairs nedarbosiesdarīt". Daudzi pacienti šos ārsta vārdus uztver kā teikumu. Parasti tā pabeigšanai ir atlikuši vairāki mēneši, nedēļas vai dienas. Gadās, ka pēdējie dzīves mēneši vai nedēļas kļūst par ārkārtīgi vērtīgu un skaistu periodu. Beidzot ir iespēja tikties ar sen neredzētu tuvinieku, piedot kaimiņam, sakārtot īpašumus, izkratīt no sirds mokošu noslēpumu. To visu slims cilvēks var panākt caur saviem tuviniekiem. Viņš to nedarīs, ja viņi kopā nepārkāps klusuma barjeras par nāvi.

Nožēlu par mūžu mirstošais izjūt neatkarīgi no vecuma. Vecais vīrs pret nāvi aizstāvas tikpat stingri kā pusaudzis. Tomēr gadās, ka gados vecākiem cilvēkiem ir piepildītas dzīves sajūta un viņi ar nepacietību gaida beigas, lūdzas par tā drīzo atnākšanu un ir gatavi. Viņi ar nepacietību gaida tikšanos ar saviem mirušajiem ģimenes locekļiem, draugiem. Iespējams, ka atsevišķie slimības reakcijas posmi (šoks, sacelšanās, dusmas, kaulēšanās, depresija, pieņemšana) pagarinās laika gaitā. Iespējams, daži vecāki cilvēki to pārdzīvo daudz agrāk, jo viņi jau ir pārdzīvojuši kāda cita nāvi vai arī viņiem tā vispār nav. Tomēr viņi, bez šaubām, vairāk jūtas kā mājās starp mirušajiem nekā starp dzīviem.

Svarīgs

- Vecmāmiņa nomira, kad es biju students, - atceras 40 gadus vecā Džoanna. - Es sapņoju, ka viņa mani paņēma pēc cepumiem, mēs apsēdāmies ēst tos uz parka soliņa, un viņa teica, ka ardievas, jo mēs nekad nebrauksim kopā pēc kaut kā salda. Šorīt piezvanīju uz mājām. Es zināju, ka ir noticis kaut kas slikts. Es uzskatu, ka vecmāmiņa patiešām atnāca no manis atvadīties.

Nāves pieradināšana: sēras parasti ilgst apmēram gadu

Mīļotā cilvēka nāve nav beigas, bet gan sāpju sākums tiem, kas palika. Sērām ir dažādi simptomi un fāzes. Ne par ko nevar brīnīties, katrs reaģē savā veidā. Daži raud, daži nejūt atvieglojumu, un daudzi izjūt fiziskas sāpes un slimības. Dažreiz cilvēki metas darbā, lai nogurtu un nedomātu. Agrāk tika uzskatīts, ka mirušā dvēsele trīs dienas pēc nāves atrodas mājās. Bet mūsu mirušie nekad mūs nepamet, viņi ir mūsu domās, viņi atgriežas sapņos. Mēs esam mierināti, ka kādreiz mēs satiksimies pasaulē bez sāpēm un ciešanām.

- Vēža gadījumā sēras par mirušo sākas jau pirms viņa nāves - saka Marija Bogucka, Home Hospice centra psiholoģe. – Izmisumu pavada pilnīga dzīves nesakārtotība. Sēru laikā tās ir jāpārkārto. Polijas apstākļos tas parasti aizņem no pusgada līdz diviem gadiem. Bet mirušā klātbūtni tuvinieki izjūt daudz ilgāk. Tomēr, jaŠajā laikā viņi atgriežas ikdienas dzīvē: darbā, skolā, mājas pienākumos, nav pamata bažām. Sliktāk ir tad, ja pēc diviem gadiem bārenis nevar atrasties jaunajā situācijā. Viņai vajadzētu apmeklēt speciālistus, kuri viņai ieteiks, kā iemācīties dzīvot.

ikmēneša "Zdrowie"

Kategorija:

Psiholoģija