Neirastēnija galvenokārt izpaužas kā hronisks nogurums, bet tas var izraisīt arī koncentrēšanās traucējumus un aizkaitināmību, kā arī galvassāpes un sāpes vēderā. Patiesībā kaites, kas rodas cilvēkiem ar neirastēniju, ir diezgan plašs, tikmēr - lai gan par neirastēniju tika runāts 19. gadsimta beigās - joprojām nav skaidrs, kas izraisa neirastēniju. Neirastēnija var būtiski pasliktināt pacientu funkcionēšanu – vai ir kādas ārstēšanas metodes?

Neirastēnijair vienība, kas pieder neirotisko traucējumu grupai. Faktiski literatūrā ir atsevišķi viedokļi par to, kurš pirmais izcēla šo problēmu, taču visbiežāk koncepcijas radītājs ir Džordžs Bērds, neirologs no Ņujorkas. Tieši šis speciālists 1869. gadā aprakstīja neirastēniju kā vienību, kas saistīta ar daudzām slimībām, kas skar gan psihi, gan cilvēka ķermeni.

Neirastēniju var uzskatīt par problēmu, kas ir nedaudz pretrunīga. Nu, tāpat kā neirastēnija ir iekļauta slimību vienību sarakstā ICD-10 klasifikācijā (tā ir iekļauta citu neirotisko traucējumu grupā), mēs ar šo terminu nesastapsimies Amerikas psihiatriskajā DMS klasifikācijā - neirastēnija nav. parādās DSM vairākus gadus. šīs klasifikācijas versija.

Galvenā neirastēnijas problēma ir tā, ka tās simptomi var līdzināties citai būtībai, kas mūsdienās kļūst arvien izplatītāka – hroniskā noguruma sindromu. Ir pat situācijas, kad abas problēmas - t.i., neirastēnija un hroniska noguruma sindroms - tiek uzskatītas par vienu un to pašu. Tomēr patiesībā starp šīm entītijām ir vairākas būtiskas atšķirības (piemēram, attiecībā uz to patoģenēzi).

Precīzs pašas neirastēnijas sastopamības biežums diemžēl nav zināms. Šāda situācija rodas, piemēram, neskaidrības par neirastēnijas diagnostikas principiem, kā arī tāpēc, ka dažiem pacientiem, kuri cīnās ar šo problēmu, tā vienkārši netiek diagnosticēta.

Neirastēnija: cēloņi

Laikā, kad parādījās termins neirastēnija, tā autori apgalvoja, ka šī vienība parādās cilvēka "nervu resursu" izsīkšanas rezultātā. Tādā gadījumā būtu neirastēnijaattīstīties pacientiem, kad viņu plaši izprotamā nervu sistēma būtu pakļauta ārkārtējai slodzei, piemēram, saistībā ar veiktajiem pienākumiem vai hroniska, nozīmīga stresa pieredzi.

Kopumā tomēr jāuzsver, ka līdz šim - neskatoties uz to, ka aprakstītā vienība ir atšķirta jau ilgu laiku - nav bijis iespējams skaidri definēt precīzus neirastēnijas cēloņus. Ir aizdomas, ka tās attīstībā ir iesaistīti ģenētiskie faktori (cilvēki ar neirastēnijas gadījumiem ģimenē paši ir pakļauti paaugstinātam šī indivīda riskam), kā arī dažādi notikumi, kas būtiski ietekmē cilvēka psihes darbību. Pirmkārt, stress tiek uzskatīts par faktoru, kas veicina neirastēnijas rašanos cilvēkiem.

Patiesībā par neirastēniju nav daudz zināms. Taču jau ir pamanīts, kam par šo problēmu tiek ziņots visbiežāk - neirastēnija visbiežāk tiek diagnosticēta pacientiem vecumā no 20 līdz 55 gadiem. Šai vienībai raksturīgs arī fakts, ka tā biežāk attīstās cilvēkiem, kuri ieņem augstus amatus darbā, un ka neirastēnija biežāk tiek konstatēta cilvēkiem ar augstāko izglītību.

Neirastēnija: simptomi

Neirastēnijas gaitā pacientiem sastopamās kaites skar gan garīgo, gan fizisko sfēru. Pirmajā no šiem gadījumiem nogurums rodas galvenokārt pacientiem. Jā, pēc smagas darba dienas vai mazu bērnu aprūpes visas dienas garumā katrs cilvēks ir noguris, taču neirastēnijai raksturīgs ir tas, ka ar to slimojošie piedzīvo hronisku un nepamatotu nogurumu. Šī sajūta viņos var parādīties pat pēc tādu darbību veikšanas, kas neprasa lielu piepūli, un var būt tik smaga, ka būtiski ierobežos pacientu parasto, ikdienas darbību.

Bez noguruma neirastēniju raksturo arī citi traucējumi, piemēram:

  • koncentrācijas un uzmanības pasliktināšanās
  • garastāvokļa svārstības (pacienti var kļūt aizkaitināti un piedzīvot nepamatotus raudāšanas vai dusmu lēkmes)
  • miega traucējumi (īpaši tādā formā, kad miegs – pat pietiekami ilgs – neļauj pacientam pienācīgi atpūsties)
  • paaugstināta jutība pret dažādiem stimuliem (piemēram, pret gaismas vai skaļākām skaņām)

Ņemot vērā pacienta neirastēnijas dominējošos psiholoģiskos simptomus, ir divu veidu šīs entītijas. Pirmais ir hipostēniskais veids, kur noguruma sajūta ir visizteiktākāun vājums. Hiperstēnisks neirastēnijas veids savukārt ir saistīts ar to, ka pacients galvenokārt izjūt spriedzi, aizkaitināmību un dusmu uzliesmojumus.

Neirastēnija – kā jau minēts iepriekš – noved pie dažādiem somatiskiem traucējumiem. Pacienti, kas cieš no šāda veida neirotiskiem traucējumiem, šajā gadījumā var cīnīties ar tādiem neirastēnijas simptomiem kā:

  • nepamatota ķermeņa svīšanas palielināšanās
  • ātras vai neregulāras sirdsdarbības sajūta
  • galvassāpes
  • aizcietējums vai caureja
  • vēdera sāpes
  • paātrināta elpošana
  • potences traucējumi
  • parestēzijas
  • muskuļu un locītavu sāpes
  • sāpes krūtīs
  • reibonis

Neirastēnija: diferenciācija

Neirastēnija, kā redzat iepriekš, ir vienība ar diezgan neraksturīgiem simptomiem. Šī iemesla dēļ ir jāizslēdz pacienta citu slimību, īpaši somatisko, esamība, kas var izraisīt līdzīgu slimību parādīšanos. Neirastēnija ir jādiferencē, piem. ar sirds slimībām (piem., ar sirds aritmijām) vai ar dažādiem hormonāliem traucējumiem.

Lai varētu diagnosticēt neirastēniju, pacientam jāizslēdz arī tas, ka viņa kaites rodas kādu citu psihisku traucējumu dēļ, piemēram, depresijas vai ģeneralizētas trauksmes dēļ. Papildus jau minētajiem neirastēnijas diagnostikas kritērijos ietilpst arī tas, ka, lai diagnosticētu šo problēmu, nepieciešams norādīt, ka pacientam ir noturīgs nogurums vismaz 3 mēnešus

Neirastēnija: ārstēšana

Neirastēnijas ārstēšanā – tāpat kā citu neirotisku traucējumu gadījumā – psihoterapeitiskajai mijiedarbībai ir būtiska nozīme. Pacientiem var ieteikt dažāda veida psihoterapiju, piemēram, kognitīvās uzvedības psihoterapiju. Vingrošanas un relaksācijas metodes var arī uzlabot neirastēnijas pacientu stāvokli. Dažreiz, ja vides faktori, piemēram, smaga darba vide tiek uzskatīti par neirastēnijas cēloņiem, pacientiem var ieteikt mainīt vidi (ja iespējams, protams).

Kas attiecas uz farmakoloģisko ārstēšanu, to neirastēnijas gadījumā izmanto reti. Dažiem pacientiem var ieteikt antidepresantus, taču šāda ārstēšana attiecas tikai uz tiem, kam ir skaidri izteikti garastāvokļa traucējumi.

Neirastēnija: prognoze

Neirastēnija diemžēl irvienība, kuru nav viegli ārstēt. Pats iespējamo neirastēnijas simptomu apjoms liecina, ka šī problēma var ievērojami pasliktināt to cilvēku darbību, kas ar to cīnās, gan sociālo, gan profesionālo. Neirastēnijas ārstēšana var aizņemt diezgan ilgu laiku, taču pacientiem nevajadzētu sarūgtināt, jo regulāra terapija kopā ar citām metodēm, kas pozitīvi ietekmē pacienta pašsajūtu (piemēram, ar fiziskām aktivitātēm vai relaksācijas vingrinājumiem), var būtiski uzlabot gan garīgo, gan garīgā veselība.somatiskie traucējumi pacientiem ar neirastēniju. Avoti:1. Psihiatrija, 2. sējums. Klīniskā psihiatrija. Ed. S. Pužiņskis, J. Rybakovskis, J. Vsiorka. Izdevniecība Edra Urban & Partner, Vroclava, 20112. Crocq M-A., ģeneralizētas trauksmes kā diagnostikas kategorijas vēsture, Dialogues Clin. Neirozinātne, 2022. gada jūnijs; 19 (2): 107-116; Tiešsaistes piekļuve: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5573555/

Par autoruPriekšgala. Tomašs NeckisPoznaņas Medicīnas universitātes Medicīnas fakultātes absolvents. Polijas jūras cienītājs (vislabprātāk pastaigājas gar tās krastiem ar austiņām ausīs), kaķiem un grāmatām. Strādājot ar pacientiem, viņš koncentrējas uz to, lai vienmēr viņus uzklausītu un pavadītu tik daudz laika, cik nepieciešams.

Kategorija:

Psihiatrija