Psihoanalītiskā terapija ir vērsta uz dažādu, pašam neapzinātu psihisku konfliktu atrašanu pacienta psihē, kā rezultātā viņš piedzīvo grūtības ikdienā vai pat psihiskus traucējumus. Pacients runā, terapeits klausās – bet kā īsti darbojas psihoanalītiskā terapija? Kādās situācijās tiek izmantota psihoanalītiskā terapija?

Psihoanalītiskā terapijair viens no psihoterapijas veidiem. Ir diezgan viegli secināt, ka tas izriet no psihoanalīzes, kuras tēvs ir Zigmunds Freids. Tieši psihoanalītiskā terapija ir tā, kas visprecīzāk atbilst vispārpieņemtajam priekšstatam par to, kā psihoterapija vispār var noritēt - psihoanalītiskās terapijas laikā pacients var reāli gulēt uz dīvāna un pastāstīt terapeitam par dažādiem notikumiem.

Psihoanalītiskā terapija: pieņēmumi

Psihoanalītiskā psihoterapija balstās uz cilvēka prāta sadalīšanu trīs daļās, kas atbilst psihoanalīzes pieņēmumiem. Tajos ietilpst:

  • id- struktūra, kas atbild par piedziņas darbību;
  • ego- spēlējot lomu kontaktos ar ārpasauli un nodrošinot saziņu starp pārējām psihes sastāvdaļām;
  • superego- struktūra, kas atbild par dažādu normu un noteikumu ievērošanu, kā arī spēlē lomu labo un slikto lietu atšķiršanā

Pareizos apstākļos visas trīs psihes daļas mijiedarbojas viena ar otru, vienlaikus saglabājot dinamisku līdzsvaru. Taču, ja šis līdzsvars tiek izjaukts, pacientiem var parādīties dažādi psihiski traucējumi – psihoanalītiskās terapijas būtība šajā gadījumā ir līdzsvara atjaunošana starp atsevišķām pacienta psihes daļām

Psihoanalītiskajai terapijai pakļautais cilvēks var sēdēt vai gulēt uz dīvāna - galvenais, lai viņam būtu pēc iespējas ērtāk un uzturētos terapijas kabinetā viņam ērtākajos apstākļos

Psihoanalītiskajā terapijā ārkārtīgi liela nozīme ir uzmanības pievēršanai šiem procesiem, kurus ikdienā mēs pilnībā neapzināmies. Saskaņā ar izstrādātāju teiktoPsihoanalīzē dažādus emocionālus konfliktus, ko piedzīvojam ikdienā, mēs varam apzināti pārdzīvot, lai arī ne pilnībā – daži no tiem ir “atstrādāti” bezsamaņā. Tas var pasargāt mūs no psiholoģiska stresa ietekmes (piemēram, novēršot pilnīgu nervu sabrukumu), lai gan neapzinātība var izraisīt arī dažādu ar psihes darbību saistītu problēmu parādīšanos cilvēkiem.

Gadās, ka dažādi psiholoģiski konflikti – ko izraisa, piemēram, vienaudžu iebiedēšana vai smaga, traumatiska notikuma pieredze – nonāk bezsamaņā un parasti netiek pienācīgi apstrādāti. Šāda situācija pasargā pacienta psihi no pilnīgas sajukuma, taču tās rezultātā var rasties dažādas problēmas psihopatoloģijas jomā, piemēram, dažāda veida trauksme vai garastāvokļa traucējumi, dažkārt sasniedzot depresijai atbilstošu intensitāti.

Psihoanalītiskās terapijas priekšnoteikums ir dziļāks ieskats pacienta psihē un šādu neapzinātu konfliktu atklāšana. Tas notiek, pacientam tiekoties ar terapeitu. Sarunu tēmas netiek uzspiestas no augšas uz leju – pacients runā par to, par ko konkrētajā brīdī vēlas runāt. Tā var būt informācija par viņa dienas gaitu, bet arī atmiņas no daudziem, daudziem gadiem.

Psihoanalītiskā terapija: kā tā darbojas un kāds ir tās mērķis?

Psihoanalītiskās terapijas laikā pacientam jāstāsta par to, ko tajā laikā dara viņa terapeits? Terapijas veicējam vispirms rūpīgi jāieklausās, bet arī jāizdara secinājumi - psihoanalītiskā terapeita uzdevums ir parādīt pacientam, kā viņa pagātnē piedzīvotie notikumi ietekmē viņa uzvedību un domāšanu tagad.

Tomēr, pirms terapijas telpā ir daudz sarunu sesiju, vispirms notiek pacienta sākotnējās tikšanās ar terapeitu. Viņu mērķis galvenokārt ir noskaidrot, kādu konkrētu problēmu pacients vēlētos risināt. Vēlāk tiek iedibināti terapijas principi, precīzāk, tiks noteiktas terapeitiskās attiecības starp subjektu un viņa psihoterapeitu.

Pacients stāsta, terapeits klausās - kas ir svarīgi, klausītājs ir objektīvs un neitrāls (kas gan nenozīmē, ka terapeitam jābūt vienaldzīgam - jātuvojas dzirdamajam, nenosodot pacientu, bet tikai norādot dažādi mehānismi un traucējumi, kas nosaka viņa uzvedību).

Galu galā terapijas mērķispsihoanalītiskais mērķis ir panākt pastāvīgas izmaiņas pacienta personībā.

Šāda veida psihoterapijas laikā pacienti tiek piesaistīti dažādiem psiholoģiskiem konfliktiem, kas nosaka viņu uzvedību un kas viņiem būtu jāpārstrādā. Tas bieži vien ir saistīts ar dažādām grūtībām, tāpēc ir tik svarīgi šajā periodā atrasties psihoterapeita uzraudzībā – speciālista loma ir palīdzēt pacientam šajos grūtajos brīžos

Lai gan psihoanalītiskās psihoterapijas laikā pacientam patiesībā var būt diezgan grūti, galu galā ir iespējams sasniegt jau pašā sākumā izvirzītos terapijas mērķus. Pirmkārt, terapijas rezultātā tiek uzlabota pacienta funkcionēšana ikdienā un labāk tikt galā ar psihei apgrūtinātām ikdienas situācijām. Psihoanalītiskā terapija var arī novest pie pacienta atbrīvošanas no viņam piedzīvotajiem garīgajiem traucējumiem.

Svarīgs

Psihoanalītiskā terapija: kādos gadījumos to lieto?

Psihoterapija parasti ir otrā – izņemot farmakoterapiju – dažādu garīgo traucējumu un slimību ārstēšanas pamatmetode. Psihoanalītiskās terapijas gadījumā to parasti lieto pacientiem, kuri cīnās ar:

  • depresijas traucējumi,
  • trauksmes traucējumi,
  • obsesīvi-kompulsīvi traucējumi,
  • personības traucējumi,
  • psihosomatiski traucējumi.

Psihoanalītiskā terapija tomēr tiek veikta arī pacientiem, kuri cīnās ar grūtībām starppersonu attiecībās. Par šādu psihoterapijas veidu var domāt arī tie cilvēki, kuriem ir dažādas grūtības ar draudzību vai attiecību problēmām.

Psihoanalītiskā terapija: cik ilgi tā ilgst un cik bieži pacients apmeklē psihoterapeitu?

Konkrētu psihoanalītiskās terapijas ilgumu nevar noteikt - vienam pacientam psihoterapija jāveic ilgāk, citam īsāku. Tomēr kopumā var teikt, ka psihoanalītiskā terapija ilgst diezgan ilgu laiku - dažreiz terapijas seansi ilgst vairākus mēnešus, dažreiz pat vairākus gadus.

Psihoanalītiskās terapijas sesijas notiek, ja iespējams, noteiktos laikos, parasti divas līdz četras reizes nedēļā. Vienas sanāksmes laiks ir iepriekš noteikts un parasti aizņem apmēram 45-50 minūtes.

Psihoanalītiskā terapija: kurš to var darīt?

Psihoterapiju parasti veic psihoterapeiti, kas var būt izglītoti cilvēkipsihologi vai ārsti. Te gan ir vērts uzsvērt, ka psihoanalītisko terapiju veic speciālisti, kuri paši ir izgājuši psihoterapiju - šāda nepieciešamība radās, jo tiek uzskatīts par pamatotu, ka cilvēkiem, kuri ir atrisinājuši psiholoģiskas problēmas, palīdz cilvēki, kuri paši atrisināja jebkuru psiholoģiju, kas moka. tās problēmas.

Par autoruPriekšgala. Tomašs NeckisBeigusi medicīnu Poznaņas Medicīnas universitātē. Polijas jūras cienītājs (vislabprātāk pastaigājas gar tās krastiem ar austiņām ausīs), kaķiem un grāmatām. Strādājot ar pacientiem, viņš koncentrējas uz to, lai vienmēr viņus uzklausītu un pavadītu tik daudz laika, cik nepieciešams.

Kategorija:

Psiholoģija