Nāve piemeklē visus, arī tuvākos. Sērot ir ļoti individuāli. Tomēr ir daži diezgan raksturīgi mehānismi, kā reaģēt uz pēkšņu psiholoģisku šoku pēc ziņām par mīļotā negaidītu nāvi. Un tas ir neatkarīgi no tā, vai notikums attiecas uz vienu vai vairākiem cilvēkiem, vai ir saistīts ar intīmu vai kolektīvu notikumu. Kā pārdzīvot mīļotā nāvi un atgūt dzīves jēgu?

Kad mēs satiekam mīļotā nāvi, mēs vispirms piedzīvojam šoku. Mēs jūtamies tā, it kā kāds mums būtu iesitis pa galvu, apdullinājis. Pēc šāda sitiena mēs parasti neko nejūtam, esam šokēti.

- Tas ir laiks, kad mēs nejūtam emocijas, jo tās ir apspiestas - saka psiholoģe Dr. Katarzyna Korpolewska. – Mēs pārvēršamies par sāls stabu. Šī ir pirmā stresa reakcijas fāze. Tad nāk sava veida pārdomas. Nedaudz tā, it kā uz auklas būtu vilkta vietā sastingusi marionete, it kā mūs kāds būtu pamodinājis no dziļa miega. Šādi sākas noliegšanas fāze.

Mēs jau esam sapratuši notikušo, bet nepieņemam, negribam ticēt. Mēs noliedzam patiesību, izspiežam to no savas apziņas un pat cenšamies to izspiest no zemapziņas. Mums var rasties iespaids, ka kāds ir kļūdījies, ka pēc brīža viss tiks izskaidrots. Un atkal būs labi. Tāpat kā iepriekš.

- Šis posms var aizņemt ilgu laiku, saka Dr Korpolewska. – Tie, kas cieš, domā, ka, noliedzot patiesību, viņi iegūst laiku, un laiks nāks viņiem par labu. Šajā posmā viņi nepieļauj domas, ka ir notikusi traģēdija.

Ja tas būtu līdzīgs grāmatai, tad pēc noliegšanas fāzes būtu fāze, ko sauc par kaulēšanos. Tas jau ir mēģinājums izskaidrot radušos situāciju, mēģinājums izkļūt no tās. Mēs paši sev to izskaidrojam ar kādu traģisku kļūdu, neuzmanību, kāda cita kļūdu. Tajā pašā laikā var rasties agresija pret tiem, kas varētu būt veicinājuši šādu situāciju. Domājam, ja nebūtu kāda neizdarības, tad tāda traģēdija varētu arī nenotikt un vēršam pret viņu savas dusmas, nožēlu un dusmas. Un šajā fāzē jūs varat palikt ļoti ilgu laiku. Un, kad mēs to visu piedzīvojam, mēs kļūstam nomākti. Un tas ir patiesu sēru stāvoklis.

Kā tikt galā ar mīļotā nāvi

Tad mēs esam pilnībā informētinotikušo mēs pilnībā izjūtam savas emocijas, ciešam par tām. Mēs vairs nenoliedzam traģēdiju un tās apstākļus, cenšamies par to runāt, uzticēties, pat jūtam nepieciešamību par to runāt. Nu tā tam ir jābūt. Sākas sēru periods - laiks, kas nepieciešams, lai raudātu, klusētu vientulībā un izkliegtu dusmas. Ļaujot sev būt dusmīgiem, garastāvokļa svārstībām, raudāt, atcerēties un izjust sāpes, mēs paužam savas ilgas pēc dzīvības zaudēšanas ar mīļoto cilvēku, un mums ir visas tiesības to darīt.

Uzvelkot melnas drēbes, signalizējam citiem, ka vēlētos, lai mūs pacienā ar zināmu gardumu un lūdzam tuvākajā laikā lielāku sapratni. Piedzīvojot sēras, neatraidīsim citu cilvēku palīdzību, lai pilnībā norobežotos no draugiem un ciešam vientulībā. Ja mums ir tāda vajadzība, varam kopā atsaukt mūžībā aizgājušo, aprunāties ar kādu sev tuvu cilvēku vai klusēt.

Ja vēlies palīdzēt cietušajam, vienkārši esi blakus: uzklausi, apskauj, bet neprasi, netiesā, nedod liekus padomus. Tas, ka esat savienots ar sāpēm, pārliecina mūs ar mīlestību un to, ka esat tuvu.

Beigās nāk situācijas pieņemšanas fāze, pārliecība, ka, ja nav izejas, ir jāturpina iet un tā tālāk.

Nekad nenotiek, ka visas šīs fāzes seko viena pēc otras – saka daktere Korpolevska. - Dažkārt daži no tiem vispār nav, bet citi kļūst garāki. Tikai viens ir drošs – tas nekad vairs nebūs kā agrāk, jo notikušajam noteikti ir atstājis savas pēdas.

Patiesībā sēru periods var ilgt vairākus gadus. Un dažreiz tas joprojām atgriežas kā vilnis, lai gan ne šajā dimensijā. Taču, ja šis periods ir bīstami ieilgst, ir vērts apmeklēt psihologu, lai nedzīvotu ar pseido smaidu sejā, bet ar iekšēju tukšumu

Kategorija: