Politika šķeļ ne tikai sociālās un sociālās grupas, bet arī ģimenes. Mūsu attieksme radikalizējas un viedokļi polarizējas. Kā runāt par politiku ar saviem mīļajiem, lai viedokļu atšķirības nepāraugtu divu nesamierināmu pušu strīdā? Un kad labāk vispār nepieminēt politiskās tēmas?

Ja apzināmies, ka pie galda sēdīsies cilvēki ar ļoti atšķirīgiem politiskajiem uzskatiem, ir pat vērts pirms tikšanās aprunāties ar potenciālajiem pretiniekiem un ieteikt viņiem aprakt kara cirvi svētkos. Nosēdināsim viņus attālināti pie galda, un, kad saruna pārvēršas par politiskām tēmām un diskusija sāks saasināties, maigi atgādināsim viesiem, ka vizīte nav kaujas arēna. Šādās situācijās ir noderīgi prasmīgi kliedēt atmosfēru ar joku (bet esiet uzmanīgi - tā nevar būt ņirgāšanās par kādu no pusēm!) vai prasmīga sarunas tēmas maiņa.

Pieņemot, ka ģimenes kopā sanākšanas mērķis ir kopīgi nosvinēt svētkus vai dzimšanas dienas, klātesošajiem sākotnēji varam ieteikt, ka par politiskajām tēmām nerunāsim. Tiesa, saimniekiem nevajadzētu aizliegt uzvesties brīvi, taču viņi var aktīvi ietekmēt tās norisi pirms sapulces un tās laikā un veikt noteiktas darbības, lai katrs viesis justos ērti.

Parunāsim atklāti

Reizēm nevar nerunāt par politiku, jo tā īpaši skar katru personīgi. Piemēram, onkulis cer atjaunot iepriekšējo pensionēšanās vecumu un nākamgad cer doties pensijā; māsasmeita gaida bērnu, kas ieņemts iepriekšējās valdības ieviestās IVF programmas rezultātā. Šādā situācijā nav jēgas izlikties, ka mēs visi esam vienisprātis – savs viedoklis ir jāpauž atklāti, pat nerēķinoties ar to, ka mēs pārliecināsim otru pusi.

Šis risinājums ir labs, jo mēs iepazīstam pretinieku argumentus un mums ir iespēja izteikt savu viedokli. Tas ļauj noskaidrot, kas nomāc mūsu mīļotos, un rezultātā atvieglo savstarpējo naidīgumu un no tā izrietošo spriedzi. Tomēr, lai tas notiktu, mums ir nepieciešama zinātkāre un atvērtība pret citu cilvēku un - kas ir vienlīdz svarīgi - apzināties, no kā izriet mūsu emocijas, un kontrolēt tās. To pārpalikums novērš ne tikai taustāmustrīdēties, bet arī neļauj mums uzklausīt otru pusi. Rezultātā diskusija var izvērsties par strīdu, un pretinieki iestiprinās savās pozīcijās.

Tāpēc ir vērts noteikt noteiktus sarunas vadīšanas noteikumus un ievērot tos tikšanās laikā. Mājinieku uzdevums ir viņus atsaukt un diplomātiski atvieglot strīdu. Šeit nāk par labu viņu zināšanas par ģimenei raksturīgo saskarsmes stilu, kuru ir grūti mainīt, un apziņa par viesu savstarpējo attiecību būtību. Bieži strīds par politiku nav par politiku, bet par citiem neatklātiem un svarīgiem iemesliem: kompleksu traktēšanu, varas sajūtu, kontroli, autoritātes saglabāšanu, pagātnes pāridarībām, slēptām manipulācijām. Par tiem ir vērts atcerēties, lai varētu laikus nodzēst ugunīgo konfliktu.

Tas jums noderēs

Strīda noteikumi

1. Mēs koncentrējamies uz strīda būtību, skaidri un precīzi izklāstām savu nostāju, izvairāmies no novirzēm un emocionāla rakstura argumentiem.

2. Mēs atzīstam katra klātesošā tiesības uz savu viedokli un dodam ikvienam iespēju izteikties.

3. Mēs uzmanīgi klausāmies pretiniekos. Mēs neapstājamies un nepārtraucam viņu vārdus.

4. Mēs kontrolējam savas emocijas, atceroties, ka domstarpības rodas viedokļu atšķirību, nevis sarunu biedra sliktās gribas dēļ.

5. Mēs atdalām tēmu no personas: izvairāmies no personīgiem "izbraucieniem". Mēs runājam mierīgi un laipni, bez nosodošiem izteicieniem, rupjības vai ņirgāšanās.

6. Kad emocijas pārņem, mēs pārtraucam strīdu un atliekam diskusiju, līdz atmosfēra nomierinās.

Paskatīsimies uz to viņu acīm

Lai saruna būtu konstruktīvs strīds, nevis sliktu emociju pilns strīds, jāattīsta empātija. Mēģināsim izprast partnera viedokli, paskatīsimies uz to ar viņa acīm. Nav viegli, ja uzskatām, ka otrā pusē nav vērts ieklausīties, jo viņš kļūdās, ir manipulēts utt.. Bet uz brīdi iedomāsimies, ka otra puse par mums domā tieši to pašu (un tā laikam arī ir) . Ir svarīgi apzināties, ko jūt sarunu biedrs un kādas emocijas izraisa mūsu vārdi un uzvedība. Tāpēc vismaz parādīsim savu nodomu uzklausīt otru pusi, piemēram, sakot: "Es neesmu pārliecināts, ka kādreiz piekritīšu jums, bet man ir interese, ko jūs domājat un kāpēc jūs tā domājat." Ne tikai uzklausīsim argumentus, bet arī mēģināsim sajust sarunu biedra emocijas un tās izrādīt ("Es saprotu, ka tas tevi sadusmo…").

Varat arī izmantot savus vārdus, lai formulētu pretinieka uzskatus, jautājot, vai viņš to domā. Tādā veidā mēs paužam vēlmi vienoties, veidot uzticību, mērenu sarunu biedra uzbrukuma impulsu un, iespējams, redzēsimsavstarpīgums – pretinieks mūs uzklausīs tā, kā mēs viņu esam dzirdējuši. Pateicoties tam, mēs paliksim lietišķas diskusijas līmenī – un tas dod mums iespēju izvairīties no strīda un saprast otras puses argumentāciju. Un, lai gan mūsu viedokļi joprojām atšķirsies, mēs galu galā varam atšķirties.

Mēs esam ģimene, mums ir kopīgas vērtības

Vecais joks saka, kur divi poļi, tur trīs partijas. Tomēr ģimenes tikšanās reizē ir vērts pēc iespējas biežāk atcerēties to, kas mums ir kopīgs – tas var atvieglot noskaņojumu un atvieglot pretimnākšanu. Varbūt šobrīd mums nav ceļā, bet kaut kas lika mums Lieldienu svētdienā kopā sēsties pie galda. Mūs saista asins saites, pieķeršanās tradīcijai, kopīgās pieredzes atmiņa, rūpes par mīļajiem. Atsaucoties uz šīm tēmām, tas palīdzēs pārvarēt atsvešinātības sajūtu, kas, iespējams, ir iezagusies mūsu attiecībās.

Tās var būt sīkas lietas: jautājums par sen neredzētu radu vai kopīgu draugu veselību, lepnums par kopīga mazdēla sasniegumiem, atmiņas par kopā pavadītiem gadiem utt. Cilvēki var savienot pārsteidzošas lietas: veci cilvēki var atrast kopīgu valodu sūdzoties par mūsdienu jauniešiem, jaunām māmiņām - runājot par savu bērnu sekmēm vai skolas problēmām. Pietiek atrast niecīgu plaisu citādības čaulā, lai tā iesūktos ja ne līdzjūtība, tad vismaz sapratne. Tas ievērojami atvieglo kontakta nodibināšanu, kad sarunu biedri atrodas pretējās barikāžu pusēs.

Klausieties, ne tikai dzirdiet

Diskusijas karstumā gadās, ka mums svarīgākais ir formulēt argumentus, kas rūc mūsu galvā. Mēs neļaujam sev domāt, ka mēs varam kļūdīties vai arī otram cilvēkam ir taisnība. Mūsējiem jābūt virsū: mēs cenšamies kliegt pāri sarunu biedram, neņemam vērā viņa argumentus. Un, lai gan mēs dzirdam, ko viņš saka, mēs nesaprotam viņa runas jēgu - jo mēs nevēlamies klausīties. Mūsu sarunu biedrs - arī tālu no pretinieka klausīšanās - dod mums veiksmi, un tad pieaug savstarpējais entuziasms. Tikmēr, lai komunicētu ar otru pusi, ir jāieklausās un jāmēģina saprast. Kad strīda temperatūra bīstami paaugstinās, apstāsimies un mierīgi sakām: "Tagad tu runā, es tevi klausos." Šī frāze var radīt brīnumus. Apspriežoties, ir vērts atcerēties pašpārliecinātības principus, kas palīdzēs novērst agresiju. Šeit tās ir: gan man, gan manam sarunu biedram ir tiesības uz savu viedokli; mēs tos sakām atklāti, bet nelasām lekcijas un neuzbrūkam; mēs runājam par to, ko jūtam paši, nespriežam un nekritizējam sarunu biedra attieksmi ("mani kaitina / sadusmo / uztrauc, ka…" un nevis: "tu esi bezcerīgi akls…”).

ikmēneša "Zdrowie"

Kategorija:

Psiholoģija