PĀRBAUDĪTS SATURSAutors: lek. Patriks Jasielskis
Gremošanas sistēmas izmeklēšana ļauj novērtēt konkrētā orgāna darbību (piem., sālsskābes izdalīšanos kuņģī) vai tā izskatu (piemēram, kolonoskopijā). Katru orgānu var pārbaudīt ar dažādām metodēm atkarībā no diagnosticētās slimības. Daži no tiem ir vienkārši publiski pieejami testi, bet citi tiek veikti tikai specializētos centros. Uzziniet, kādi ir gremošanas izmeklējumu veidi un kā jāpārbauda katrs orgāns.
Gremošanas sistēma sastāv no vairākām daļām: barības vada, kuņģa, divpadsmitpirkstu zarnas, tievās un resnās zarnas, aknas, žultsvadi un aizkuņģa dziedzera. Katram no šiem orgāniem var veikt dažādustestus . Tie ir sadalīti:
- laboratoriskie izmeklējumi, kur mēra dažādu vielu koncentrāciju asinīs
- funkcionālie testi, novērtējot orgānu darbību
- un attēlu, lai izceltu dažādas struktūras.
Tiek veikta arī endoskopija, t.i., gremošanas trakta lūmena novērošana no iekšpuses, izmantojot specializētu aprīkojumu
Urīnvielas izelpas tests
Šis ir viens no testiem, ko izmanto, lai diagnosticētu H. pylori infekciju kuņģī. Tas ir mikroorganisms, kas ir atbildīgs par hronisku kuņģa iekaisumu un peptiskās čūlas slimības veidošanos.
Tests atklāj infekciju bez gastroskopijas nepieciešamības. Pārbaude sastāv no urīnvielas uzņemšanas, kas marķēta ar īpašu oglekli, radioaktīvu vai ne. Pēc tam pēc 10 vai 30 minūtēm pacients caur caurulīti iepūš gaisu mēģenēs.
Mēģenēs iezīmētā oglekļa saturu oglekļa dioksīda veidā aprēķina, izmantojot īpašu skaitītāju. Ja ir inficēšanās ar H. pylori, šī baktērija sadalīs iezīmēto urīnvielu ūdenī un oglekļa dioksīdā, ko var izmērīt.
Ja nav baktēriju, izelpotā gāze nesatur marķēto oglekli. Tas ir ļoti uzticams pētījums. Vienkārši atcerieties, ka 4 nedēļas pirms testa nedrīkst lietot antibiotikas un 2 nedēļas zāles no protonu sūkņa inhibitoru (PSI) grupas.
barības vada pH un manometrija
Pašlaik tas ir labākais veids, kā diagnosticēt gastroezofageālā refluksa slimību. Šajā stāvoklī skābes saturs regresēaugšup barības vadā. Tas kairina tā sienas un izraisa tādus simptomus kā grēmas, dedzinoša sajūta un sāpes aiz krūšu kaula, kā arī pārtikas attece mutē.
Šis tests ļauj novērtēt kuņģa refluksa biežumu un ilgumu, mērot pH (vai skābumu) barības vada apakšējā daļā. Tas ietver īpašas zondes ievietošanu ar elektrodu caur degunu, kas mēra ūdeņraža jonu koncentrāciju (t.i., pH).
Šo pārbaudi pabeidz ar manometriju. To lieto, lai novērtētu barības vada muskuļu kontraktilitāti un diagnosticētu skābes refluksa slimību. Tas mēra spiediena izmaiņas barības vada lūmenā.
Amilaza un lipāze
Amilāze ir ferments, kas sadala sarežģītos cukurus vienkāršos. Savukārt lipāze ir atbildīga par tauku sadalīšanos. Abas vielas izdala aizkuņģa dziedzeris.
To mērījumus izmanto šī orgāna slimību diagnostikā, galvenokārt akūts pankreatīts, retāk hronisks. Šo enzīmu līmeņa paaugstināšanās asinīs, kas trīs reizes pārsniedz normālo rezultātu, ir raksturīga akūta pankreatīta gadījumā.
Amilāzes koncentrācija palielinās arī pie citām slimībām, t.sk. holecistīta, siekalu dziedzeru slimību vai hroniskas nieru mazspējas gadījumā. Šis enzīms izdalās arī urīnā un tur var izmērīt.
Lipāze ir specifiska aizkuņģa dziedzera slimībām, t.i., tās līmenis ir paaugstināts tikai šī orgāna slimībās. Tāpēc tas labāk diagnosticē akūtu pankreatītu.
Alanīna un aspartāta aminotransferāze (ALT un AST)
Abi fermenti ir atbildīgi par olb altumvielu metabolismu. Lielos daudzumos tie ir atrodami aknu šūnās un tiek izmantoti aknu slimību diagnostikā. To paaugstinātais līmenis virs normas norāda uz aknu šūnu, t.i., hepatocītu, bojājumiem.
Mērens koncentrācijas pieaugums (mazāk nekā 5 reizes virs normas) vai liels (5-15 reizes) rodas tādām slimībām kā:
- taukainas aknas,
- alkohola aknu slimība,
- hronisks B un C hepatīts (B hepatīts / C hepatīts),
- zāļu un toksīnu bojājumu gadījumā un citos veselības stāvokļos.
Ļoti lielu pieaugumu (vairāk nekā 15 reizes) novēro akūts vīrusu hepatīts, zāļu bojājumi (galvenokārt saindēšanās ar paracetamolu) un toksīni (īpaši pēc krupju sēnīšu ēšanas), kā arī akūta aknu išēmija.
Bilirubīns
Ir hema sadalīšanās produkts no hemoglobīna, kas ir skābekļa transports un atrodas sarkanajās asins šūnās. Tas tiek metabolizēts aknās un izdalās ar žulti un pēc tam zarnās. Tas ir atbildīgs par bilirubīna līmeņa paaugstināšanosdzelti, kas ir ādas un acu dzeltenība. Tas ir sadalīts nekonjugētajā, kas nav pārveidots aknās, un konjugētajā, ko jau izdala aknas. Kopā tos sauc par veselu bilirubīnu.
Atkarībā no cēloņa viena veida bilirubīna koncentrācija var palielināties. Nekonjugēts, tas norāda uz pastiprinātu sarkano asins šūnu sadalīšanos, t.i., hemolīzi.
Konjugāts ir paaugstināts žults ceļu nosprostošanās gadījumā, t.i., pie tādām slimībām kā akmeņi urīnpūslī un žultsvados, aknu, aizkuņģa dziedzera, urīnpūšļa un žultsvadu audzēji.
Abu veidu (t.i., konjugētā un nekonjugētā) bilirubīna līmeņa paaugstināšanās var rasties akūta un hroniska hepatīta (vīrusu, alkohola un cita), saindēšanās vai vielmaiņas slimību gadījumā.
Gamma-glutamiltransferāze (GGT) un sārmainā fosfatāze
Abi šie enzīmi tiek izmantoti aknu un žults ceļu slimību diagnostikā. Sārmainās fosfatāzes līmenis ir paaugstināts aknu iekaisuma un cirozes (t.i., fibrozes) gadījumā. Tas ir arī jutīgs rādītājs par žultsakmeņu klātbūtni urīnpūslī un žultsvados un holecistītu.
GGT ir paaugstināts arī žultsvadu akmeņos. Šīs slimības gadījumā tas ir labāks rādītājs nekā sārmaina fosfatāze, jo tā koncentrācija palielinās ātrāk un saglabājas ilgāk.
GGT mērīšana ir noderīga alkohola aknu slimību diagnostikā – tās līmenis ir paaugstināts slimības sākuma stadijā. GGT koncentrācijas palielināšanos var izraisīt arī aknu vēzis.
Endoskopiskā retrogrādā holangiopankreatogrāfija (ERCP)
Tas ir tests, lai vizualizētu žultsvadus. Sākotnējā stadija izskatās pēc gastroskopijas. Endoskops tiek ievietots caur barības vadu un kuņģi divpadsmitpirkstu zarnā. Tālāk kontrasts tiek dots kopējam žultsvadam, ko var novērot rentgena staros. Endoskopu iespējams ievietot arī žultsvados.
Šo testu izmanto, lai diagnosticētu neoplazmas žultsvados, ņemot paraugus analīzei. To lieto arī akmeņu noņemšanai no žultsceļiem vai protēžu uzlikšanai sašaurināšanās gadījumā
Vēdera dobuma rentgens
Tas ir viens no pamata attēlveidošanas testiem, ko izmanto gremošanas sistēmas slimību gadījumos. Tos parasti veic stāvus un/vai guļus. Modernu un precīzāku iekārtu pieejamības laikmetā retos gadījumos tiek veikta vēdera dobuma rentgenogrāfija.
Tas ir indicēts, ja ir aizdomas par zarnu aizsprostojumu un kuņģa-zarnu trakta perforāciju. Dažreiz irizmanto, lai diagnosticētu akūtu čūlaino kolītu un tā komplikācijas resnās zarnas paplašināšanās veidā.
Vēdera dobuma ultraskaņa
Tā ir gremošanas sistēmas slimību attēldiagnostikas pamatmetode. Tas ļauj vizualizēt dažādas vēdera dobuma orgānu slimības, īpaši aknas, žultsvadus, aizkuņģa dziedzeri un mazākā mērā kuņģi un zarnas.
To var izmantot, lai vizualizētu aknu izmēru un struktūru, ascītu (t.i., ūdens uzkrāšanos vēdera dobumā) un šī orgāna fokālos bojājumus.
Vēdera dobuma ultraskaņa ir ļoti noderīga holecistīta diagnostikā, jo tā ļauj vizualizēt žultsakmeņus žultspūslī.
Aizkuņģa dziedzera slimību gadījumā noder akūtu iekaisumu un jaunveidojumu diagnostikā. Ultraskaņa ļauj novērtēt kuņģa pildījumu. Tas ir noderīgi arī apendicīta diagnostikā.
Gastroskopija un kolonoskopija
Šie ir divi pamata un biežāk veiktie kuņģa-zarnu trakta endoskopiskie izmeklējumi. Gastroskopiju izmanto barības vada, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas novērtēšanai. Tas ir pamata tests šo orgānu audzēju diagnostikā.
Tas ir noderīgi kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas slimību un H. pylori infekcijas diagnostikā. Tas ļauj ņemt paraugus mikroskopiskai izmeklēšanai. Gastroskopiju izmanto, lai apturētu asiņošanu no barības vada varikozām vēnām vai kuņģa čūlas.
Kolonoskopija ir resnās zarnas endoskopiskā izmeklēšana. Līdzīgi kā gastroskopija, to izmanto vēža diagnostikā.
Noder arī citu zarnu slimību diagnostikā, t.sk čūlainais kolīts vai divertikulāra slimība. Kolonoskopijas laikā var paņemt zarnu gļotādas paraugus, kā arī izņemt un izmeklēt polipus. Tas ir labākais tests kolorektālā vēža profilaksē.