Mutismu diagnosticē, kad bērns klusē vai runa ir stipri ierobežota. Biežs šāda stāvokļa cēlonis ir stresa situācija, piemēram, došanās uz bērnudārzu vai jaunu skolu. Kādi vēl ir mutisma cēloņi? Kā atpazīt tās simptomus? Kāda ir šīs kaites ārstēšana?

Mutismsirrunas traucējumi , kuru būtība ir runas trūkums vai ierobežojums bērnam vai pieaugušajam, vienlaikus to saprotot . Lai diagnosticētu mutismu, tā ilgumam jābūt vismaz 1 mēnesim. Mutisms visbiežāk skar bērnus, jo tā simptomi parasti parādās vecumā no 3 līdz 5 gadiem. Šajā vecuma diapazonā tas skar meitenes biežāk nekā zēnus.

Mutisms - cēloņi

Kadbērns nesaka , var būt aizdomas par runas aparāta anatomijas defektiem - balsenes, aukslēju, mutes, mēles, žokļu. Šo traucējumu var izraisīt arī smadzeņu nervu centru bojājumi, kas kontrolē runu. Šādās situācijās diagnoze irorganisks mutisms .

Tomēr daudz biežāk runas aprobežotība vai tās trūkums ir psiholoģisks - tas irfunkcionāls mutisms.Tad iemesli ir šādi:

  • vecāku kļūdas (piemēram, pārmērīgi aizliegumi);
  • ģimenes patoloģijas (alkoholisms, vardarbība ģimenē - garīga un fiziska vardarbība pret bērnu), kas izraisa sāpīgus pārdzīvojumus, traumas;
  • jaunas situācijas, kas var izraisīt stresu (piemēram, došanās uz bērnudārzu, skolu);
  • bērna audzināšana bilingvālā ģimenē. Tad mutisms var rasties valodas nezināšanas vai diskomforta dēļ, kas saistīts ar attiecīgās valodas lietošanu;

Citi iespējamie mutisma cēloņi ir komunikācijas traucējumi (piemēram, stostīšanās) vai plaši izplatīti attīstības traucējumi (piemēram, autisms).

Pieaugušajiem mutismsvar būt smadzeņu bojājuma rezultāts negadījuma, insulta utt. rezultātā. Tas var būt arī emocionālas pieredzes sekas vai simptoms garīgās slimības (piemēram, šizofrēnija).

Mutisms - simptomi

Ir 3 mutisma veidi:

  • totāls mutisms

Bērns vispār nerunā, bet var čukstēt, izrunāt neizteiksmīgas skaņas un pat kliegt. Var būtarī atbildiet uz jautājumiem, mājot ar galvu vai izdarot citus žestus, lai sazinātos. Papildu simptomi var būt apgrūtināta rīšana, anoreksija.

  • situācijas mutisms

To diagnosticē bērniem, kuri runā normāli, un runas trūkums vai ierobežojums viņiem rodas tikai noteiktās situācijās - parasti saspringtā, grūtā (bieži vien tā ir došanās uz bērnudārzu vai skolu). Tad bērns sazinās ar apkārtējo vidi, izmantojot žestus vai sejas izteiksmes. Viņš var arī sniegt rakstiskas atbildes uz jautājumiem. Šāda veida mutisms izzūd, mainoties situācijai, kas to izraisīja. Piemēram - kad bērnam uzturēšanās bērnudārzā vai skolā pārstāj būt jauna, stresa situācija, viņš sāk normāli runāt.

  • selektīvs (selektīvs) mutisms

Bērns izvēlas cilvēkus, ar kuriem viņš parasti runā, un ar pārējiem nerunā vispār. Viņš var arī izvairīties no acu kontakta, stāvēt uz vietas, neizrādot emocijas, mēģinot ar viņu nodibināt verbālu kontaktu, vai otrādi - viņš var izplūst asarās, bēgt vai rīkoties agresīvi, piemēram, spert.

Cilvēki, ar kuriem jūsu bērns parasti runā, parasti ir ģimenes locekļi. Savukārt tie, ar kuriem viņš izvairās no verbālās komunikācijas, parasti ir ārzemju pieaugušie. Arī psihologi bieži saskaras ar situāciju, kad bērns mājās sarunājas ar radiniekiem un klusē bērnudārzā vai skolā.

Mutisms - diagnostika

Lai diagnosticētu mutismu, jāapmeklē logopēds un psihologs/psihiatrs, kas noteiks galīgo diagnozi.

Mutisms - ārstēšana

Mutisma ārstēšana jāsāk pēc iespējas ātrāk, pirms tā kļūst pastāvīga. Tas ietver tikšanās ar psihoterapeitu. Viņš izmanto uzvedības terapiju, kuras mērķis ir gan absorbēt jaunus uzvedības veidus, gan novērst fiksētos, kas ir nelabvēlīgi, un/vai psihodinamisko terapiju (terapeits cenšas tikt pie problēmām, kas slēpjas pacienta bezsamaņā).

Svarīgi ir arī vides saglabāšana attiecībā pret bērnu. Piemēram, bērnudārza un skolas darbiniekiem jāpalīdz bērnam nodibināt attiecības ar citiem bērniem un jāsūta bērnam simpātiski komentāri, lai viņš justos pārliecinātāks. Varat arī pakāpeniski mudināt bērnu runāt rotaļājoties (piemēram, pa nedzirdīgo tālruni). Var būt noderīgas arī elpošanas spēles, piemēram, ziepju burbuļu pūšana.

Kategorija: