Palīdziet vietnes attīstībai, daloties ar rakstu ar draugiem!

Kognitīvā uzvedības terapija ir viena no visefektīvākajām un labi izpētītajām terapeitiskajām pieejām. To galvenokārt izmanto depresijas vai trauksmes garīgo traucējumu ārstēšanai. Kas ir kognitīvā uzvedības terapija un kāda ir tās efektivitāte?

Kognitīvās uzvedības terapiju1960. gados izstrādāja amerikāņu psihiatrs Ārons Beks. Galvenais šīs terapeitiskās ārstēšanas formas pieņēmums ir pārliecība, ka domas, emocijas un cilvēka uzvedība ietekmē viens otru, veidojot uzvedības modeļus, kas ne vienmēr ir pareizi. Piedzīvojot dzīvi, cilvēks emociju ietekmē nostiprina noteiktas specifiskas uzvedības konkrētās situācijās. Dažreiz viņš kopē citu uzvedību, pārvēršot tos savā dzīvē. Viņš uz dažādām parādībām un situācijām reaģē tā, kā ir pieradis, bieži vien neapzinoties, ka tas kaitē citiem vai rada abas problēmas. Ja viņš, piemēram, ir pesimists, viņš visu redzēs melnā krāsā. Cilvēki savu uzvedību un pasaules uztveri nostiprina caur pieredzi, tāpēc viņiem pēc tam ir grūti iziet ārpus šiem iekšēji izveidotajiem rāmjiem. Terapija ir nepieciešama, ja noteikta uzvedība vai uzskati nav objektīvi un var būt nepiemēroti. Problēma ar pasaules uztveres traucējumiem kļūst par terapeitiskās ārstēšanas priekšmetu. Kognitīvā uzvedības psihoterapija ļauj atklāt šīs izkropļotās realitātes interpretācijas un aizstāt tās ar pareizām.

Kognitīvā uzvedības terapija - kam?

Kognitīvā uzvedības terapija ir vislabāk piemērota trauksmes un depresijas izraisītu traucējumu ārstēšanai. Šī terapija ir ļoti efektīva, un tāpēc to visbiežāk izmanto, lai izvestu pacientus no fobijām, panikas traucējumiem, neirozēm, depresijas, bulīmijas, kompulsīvi-obsesīviem traucējumiem, šizofrēnijas un pēctraumatiskā stresa. Šis terapijas veids labi darbojas arī pēcdzemdību depresijas ārstēšanā vai kā stresa pārvaldības paņēmiens. To izmanto arī ieslodzīto rehabilitācijā.

Vērts zināt

Psihoterapija ir visizplatītākā garīgo traucējumu ārstēšanas metode. Tā var būt vienīgā darba forma pie pacienta psihes vai papildināt farmakoloģisko ārstēšanu.Visu veidu psihoterapijas iezīme ir ārsta un pacienta personīgais kontakts. Psihoterapijā tiek izmantotas dažādas pieejas, t.sk psihoanalīze, humānistiskā un eksistenciālā terapija, sistēmiskā terapija vai kognitīvi-biheiviorālā pieeja. Kognitīvās uzvedības terapija tiek uzskatīta par vienu no vislabāk pētītajām terapijām klīniskajā praksē. Tās efektivitāte ir pierādīta ar daudziem pētījumiem, tāpēc ārsti bieži izmanto šo pārbaudīto psihoterapijas metodi.

Kognitīvās uzvedības terapijas kurss

Kognitīvā uzvedības terapija ir vērsta uz aktuālām problēmām, svarīgākais ir šeit un tagad. Ārstēšana parasti neatspoguļo pagātni, lai gan ir izņēmuma situācijas, kad no tā nav iespējams izvairīties.

Kognitīvā uzvedības psihoterapija ir īslaicīga terapija

Terapijas ilgums ir aptuveni divdesmit sesijas vienu vai divas reizes nedēļā. Pati sesija parasti ilgst ne vairāk kā vienu stundu.

Viens no svarīgākajiem veiksmīgas terapijas elementiem ir sadarbība starp terapeitu un pacientu. Pateicoties kognitīvi-biheiviorālajai terapijai, situāciju ir iespējams sadalīt galvenajos faktoros, kā rezultātā rodas izkropļota uztvere. Šajā procesā ir jāizceļ:

  • stimuls, t.i., konkrēta situācija, kas izraisa pacienta darbību,
  • specifisks pacienta domāšanas veids konkrētajā situācijā,
  • sajūtas un fiziskas sajūtas, kas izriet no specifiskas domāšanas
  • uzvedība (darbība), ko faktiski pārstāv pacients.

Kognitīvi biheiviorālajā terapijā ārsts cenšas atrast saikni starp pacienta domām, emocijām un rīcību. Tāpēc viņam ir jāanalizē sarežģītas situācijas un jāatrod domas, kas noveda pie nepareizas realitātes interpretācijas. Tajā pašā laikā viņam jāliek pacientam apzināties, cik neracionālas bija viņa iepriekš sniegtās reakcijas, un jādod viņam cerība, ka viņš var mainīt pasaules uztveri.

Par patoloģisku reakciju atbildīgā stimula atrašana ir definēta kā terapijas kognitīvā daļa. Terapijas uzvedības puse sastāv no eksperimentiem, kuru mērķis ir iemācīt pacientam jaunas reakcijas un uzvedību bez emocionālās slodzes. Jaunu situāciju pārbaude ļauj mainīt savu uzvedību, attīstīt ieradumus, apgūt pilnīgi jaunas reakcijas uz stimuliem.

Kognitīvās uzvedības terapijas metodes

Šajā terapijā tiek izmantotas daudzas uzvedības un kognitīvās metodes. Viens no tiem ir t.s Sokrātisks dialogs. Nosaukums cēlies no formas – šī tehnika nozīmē, ka terapeits uzdod pacientam jautājumus. Tas tiek darīts tā, lai to pagatavotu patspacients atklāja savas pārliecības un tieksmju avotu. Ārsta loma ir jautāt, uzklausīt pacienta atbildi un pievērst uzmanību pretrunām, kas parādās viņa izteikumos, bet tā, lai pacients beidzot nonāktu pie jauniem secinājumiem un risinājumiem. Kā tas notiek Sokrātiskajā dialogā, šajā sarunā terapeits izmanto daudzas noderīgas metodes, piemēram: paradoksu, pārspīlējumu, zondēšanu utt. Šie elementi, pateicoties atbilstošai pielietošanai, efektīvi ietekmē izmaiņas pacienta domāšanā.

Papildus Sokrātiskajam dialogam ārsts var izmantot arī citus ietekmes paņēmienus, piemēram, novirzīt uzmanību vai novērst uzmanību. Terapijas procesā ārsts atsaucas arī uz stresa ieaudzināšanas apmācību. Tas viss, lai attīstītu ieradumu atbilstoši reaģēt stresa situācijās.

Kognitīvi-biheiviorālās terapijas efekts ir ne tikai uzvedības maiņa, bet arī pacienta izpratne par šo izmaiņu ieviešanas sekām. Tas viss, lai attīstītu jaunus ieradumus un reakcijas. Pacientam jāspēj adekvāti reaģēt uz negatīvām domām, kad tās rodas. Terapijas panākumi ir izstrādāt atbilstošu reakciju uz stimuliem, kas iepriekš saskārās ar nepareizu interpretāciju cilvēkam ar traucējumiem. Īsts jaunu prasmju pārbaudījums ir to pielietošana parastajā dzīvē ārpus psihoterapeita kabineta.

Kognitīvās uzvedības terapijas priekšrocības

Kognitīvi-biheiviorālās psihoterapijas galvenie argumenti ir tās augstā efektivitāte, ko vairākkārt apstiprinājuši klīniskie pētījumi. Šīs ārstēšanas formas priekšrocība ir pacienta pašapziņas attīstība, kurš pēc terapijas iegūst paškontroli pār savu uzvedību. Šis potenciāls pacientā saglabājas ilgāku laiku, arī pēc terapijas beigām, un ļauj novērst viņa traucējumu atkārtošanos. Terapijas pievienotā vērtība ir pacienta dzīves kvalitātes uzlabošana. Viņš iegūst motivāciju rīkoties un augstāku pašcieņu.

Par autoruPriekšgala. Tomašs NeckisPoznaņas Medicīnas universitātes Medicīnas fakultātes absolvents. Polijas jūras cienītājs (vislabprātāk pastaigājas gar tās krastiem ar austiņām ausīs), kaķiem un grāmatām. Strādājot ar pacientiem, viņš koncentrējas uz to, lai vienmēr viņus uzklausītu un pavadītu tik daudz laika, cik nepieciešams.

Lasīt vairāk no šī autora

Palīdziet vietnes attīstībai, daloties ar rakstu ar draugiem!

Kategorija:

Psiholoģija