Karš Ukrainā turpinās. Daudzi cilvēki zaudēja mājas, mantas un darbu. Bēgot no Krievijas agresijas, viņi pameta savu mīļo dzimteni, mīļos, draugus. Viņi neatgriezeniski zaudē visu, ko dzīvē ir sasnieguši, viņu dzīve krasi mainās. Viņi nonāk svešā valstī, kur runā citā valodā, kur nevienu nepazīst.
Poradnik Zdrowie redaktore sarunājas ar psiholoģi Aleksandru Potikanoviču par to, kā nonākt tik kritiskā situācijā.
Atkal tik īsā laikā mēs nonācām pavisam citā realitātē. Vai vispār ir iespējams samierināties ar tik milzīgu zaudējumu?
Tā ir ārkārtīgi sarežģīta un saspringta situācija. Neatkarīgi no tā, vai ir zaudējums vai nepieciešamība bēgt un atstāt savas mantas, psiholoģiski tā ir ļoti smaga krīze. Karadarbība Ukrainā ir vides krīze, un, tāpat kā jebkura krīze, tās izraisa vairākas spēcīgas emocionālas reakcijas.
No psiholoģiskā viedokļa - kāds ir šo emocionālo reakciju uzdevums?
Viņu mērķis ir, lai cilvēks ar to visu tiktu galā, lai izdzīvotu. Krīzes pārdzīvošanas posmus salīdzina ar sēru pārdzīvošanas posmiem, kas ir periods pēc zaudējuma. Ir ļoti svarīgi saprast sevi – ja es piedzīvoju krīzi, bet arī otru cilvēku – ja esmu atbalsta persona.
Kas notiek, kad mēs kādu vai kaut ko pazaudējam?
Var parādīties dažādas emocijas un uzvedības veidi, kas var būt mulsinoši, sarežģīti un ekstremālas situācijas, piemēram, mīļotā vai īpašuma zaudēšana, prasa laiku. Katrs šo situāciju pārdzīvo savādāk. Pirmajās dienās šāds cilvēks var būt pirmajā sēru stadijā, t.s noliegums.
Tātad nepiekrītu jaunajai situācijai. Kāpēc mēs šādi reaģējam?
Lai spētu panest kaut ko ļoti smagu, evolūcija ir aprīkojusi cilvēku ar noliegšanas mehānismu, lai viņš nevēlētos atņemt sev dzīvību, izdzīvot pirmos mirkļus. Tās var būt stundas, dienas, dažreiz pat nedēļas.
Vai šis pirmais posms pavada ikvienu, kurš kaut ko ir pazaudējis?
Vienmēr notiek noliegšanas un šoka fāze,un mēs atšķiras par to, cik ilgi būsim šajā fāzē. Visas šīs emocijas var uzzīmēt burta "U" formā. Sākumā ir noliegšanas stadija, caur dusmām un nesaskaņām, līdz skumjām – pat depresijai un enerģijas samazināšanās, dziļas nožēlas. Tad šī līkne atkal iet uz augšu cauri "kaulēšanās" stadijai ar realitāti, veicot pirmos mēģinājumus atrast sevi jaunajā realitātē, līdz pat pēdējai stadijai, kas ir notikušā pieņemšana.
Ko darīt, kā reaģēt?
Tas ir ārkārtīgi grūts, emocionāls un laikietilpīgs process. Kas jādara, ja esat pieredzējis cilvēks un arī tad, ja esat atbalsta persona, ir nodrošināt fizisku aprūpi savām pamatvajadzībām.
Kā vajadzētu izskatīties pirmās palīdzības psiholoģiskajai palīdzībai?
Jādod cilvēkam vieta, kur viņš būs drošībā, jāpiedāvā atbalsts, jāieklausās, ko viņš stāsta, jāuzklausa viņa raudāšana un emocijas, bet neuzdod jautājumus, netiecas pēc tiem, vienkārši esi un klausies . Vissvarīgākais šādā psiholoģiskajā pirmās palīdzības sniegšanā ir sniegt atbalstu caur pašu elementārāko vajadzību klātbūtni un apmierināšanu.
Vēlams arī sniegt personai informāciju par to, kas viņu šobrīd varētu sagaidīt, kur viņš atradīs speciālista palīdzību, ko viņš var darīt utt. Jānodrošina arī visas vajadzības, kas saistītas ar pajumti, pārtiku un notikumu paredzamības veicināšanu.
Kā saprast šīs emocijas?
Jāatceras, ka cilvēkam, kurš ir zaudējis mīļoto vai vissvarīgāko vietu pasaulē, kas ir mājas, pasaule ir sabrukusi gabalos. Paiet vairāk dienu un nedēļu, lai šāds cilvēks vispār saprastu notikušo. Sākumā daži cilvēki var radīt iespaidu, ka viņi ir "saluši", it kā nekas nebūtu noticis. Tas ir pārvarēšanas mehānisms, un tas vienkārši prasa laiku. Ja vien reakcija nav ārkārtīgi spēcīga, padarot neiespējamu nākamās dienas izdzīvošanu dabiskajā laukā, kad tas atņem ikdienas funkcionēšanas iespēju, noteikti ir vērts izmantot psiholoģisko atbalstu.
Kur meklēt šādu atbalstu?
Tā varētu būt telefona atbalsta līnija, no kuras liela daļa tagad ir atvērta, vai sazinoties ar krīzes iejaukšanos. Speciālisti, kuri vislabāk zina, kā šādai personai palīdzēt, ir pienācīgi sagatavoti šādām smagām krīzes situācijām.
Vai tikai zaudējuma skartā persona var tikt galā ar krīzes iejaukšanos?
Ar iejaukšanoskrīzes situācijā var tikties situācijas tieši skartā persona vai atbalsta persona, lai iegūtu pamatinformāciju, ko darīt un ko nedarīt un kā palīdzēt. Var arī gadīties, ka būs nepieciešams apmeklēt slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļu un saņemt ātru psihiatra konsultāciju, kuras laikā zāles tiks ievadītas ad hoc
Vai krīzes situācija atsevišķos gadījumos var darboties pretēji – tas ir, motivēt?
Tas var pilnīgi notikt. Mēs atšķiramies šajās reakcijās. Man kā psiholoģei varētu rasties kārdinājums teikt, ka katrs var reaģēt savā veidā, pat tāds, kas cilvēkam no malas var šķist dīvains. Krīzes apstākļos mēs runājam par kaut ko līdzīgu pēctraumatiskajai izaugsmei un par krīzes dualitāti, t.i., par to, ka krīze var pārvērsties par kaut ko labu. Visbiežāk tas notiek pēc kāda laika. Pirmajās dienās spēcīga mobilizācija darbībai var būt negatīva reakcija, kuras mērķis ir noslāpēt emocijas. Paaugstināta motivācija rīkoties var būt reakcija uz izdzīvošanas instinkta aktivizēšanos draudīgā situācijā.
Paldies par interviju
Eksperts
Aleksandra Potikanoviča, psiholoģeIkdienā viņa atbalsta cilvēkus attīstībā, tiek galā ar ikdienas dzīves izaicinājumiem un rūpējas par viņu personīgo labklājību.