Dermatomiozīts ir reimatiska slimība, kas uzbrūk muskuļiem, tos novājinot, kā arī ādai, kas izpaužas dažādās, raksturīgās pārmaiņās. Kādi ir dermatomiozīta cēloņi un simptomi? Kāda ir ārstēšana?

Dermatomiozīts(latīņudermatomiozīts , saīsināti kā DM) ir polimiozīta veids - reimatisks (konkrēti sistēmisks saistaudu), in kura gaita rodas hroniski iekaisumi muskuļos. Pacientiem ar dermatomiozītu tiek ietekmēta arī āda. Tikai retos gadījumos muskulis netiek iesaistīts (latīņudermatomiozīts sine miozīts ).

Pieaugušajiem dermatomiozīts skar 5-10 cilvēkus no 1 miljona, bet bērniem - 1-3 cilvēkus no 1 miljona.

Dermatomiozīts - cēloņi

Precīzi dermatomiozīta cēloņi nav zināmi. Ir aizdomas, ka tā ir autoimūna slimība, t.i., tāda, kurā imūnsistēmas šūnas uzbrūk ķermenim – šajā gadījumā muskuļiem un ādai.

LABI ZINĀT>>Traucējumi, ko izraisa autoimunitāte, t.i., AUTOIMUNOLOĢISKĀS SLIMĪBAS

Dažiem cilvēkiem ir aizdomas, ka vīrusu, baktēriju vai parazitāras infekcijas var būt faktori, kas izraisa patoloģisku imūnreakciju. Savukārt cilvēkiem, kuriem ir nosliece uz slimības attīstību, fiziskā slodze, ultravioletais starojums un medikamenti.

Dermatomiozīts - simptomi

Pirmie dermatomiozīta simptomi ir savārgums, drudzis un vispārējs vājums. Tad parādās ādas izmaiņas:

  • kakla izgriezuma un kakla ādas eritēma (V-zīme)
  • brilles formas eritēma un pietūkums ap acīm (tā sauktās pseidobrilles, heliotropa simptoms)
  • eritēma uz pakauša, kakla un pleciem (tā sauktais šalles simptoms)
  • eritēma augšstilbu un gurnu sānos (tā sauktais apvalka simptoms)
  • Gotrona simptoms, t.i., mezgli, eritēma un mazo asinsvadu paplašināšanās roku mugurpusē un virs mazajām locītavām
  • Keinga simptoms, t.i., eritēma un ekhimoze nagu krokās. Tad pavadošais simptoms bieži vien ir maigums unnagu šahtu sāpīgums zem spiediena ts mehāniķa roka, t.i., cieta un rupja pirkstu galu un roku āda, ar noslieci uz plaisām un lobīšanos

Ts pseido brilles un Gotrona kunkuļi ir raksturīgākie dermatomiozīta simptomi

Daži no tiem var parādīties, cita starpā, sarkanas folikulu blaugznas, difūza alopēcija vai ķermeņa apmatojums (hipertrichoze).

Savukārt bērniem ceriņkrāsa ir visai sejai (ceriņu slimība), un nereti ir arī kalcija nogulsnes zemādas audos, visbiežāk ap locītavām

PĀRBAUDE>>Zilumi, izsitumi, plankumi UZ ĀDAS - kādas slimības atklāj

Turklāt, līdzīgi kā polimiozīts, notiek arī:

  • muskuļu vājums – īpaši rokās un augšstilbos (kas rada problēmas ar ķemmēšanu un kāpšanu pa kāpnēm), kā arī kakla muskuļos (kas var izraisīt inerti galvas nokrišanu) vai barības vadā (pēc tam rīšana, elpošana vai runa)
  • locītavu sāpes un rīta stīvums

Turpretim miokardīts, kardiomiopātija, aritmijas vai plaušu hipertensija attīstās retāk nekā polimiozīta gadījumā.

Lasi arī: Reimatiskais profils - reimatisko slimību testi

Svarīgs

Dermatomiozīts un vēzis

Pacientiem ar dermatomiozītu iekšējo orgānu ļaundabīgo audzēju risks ir 20-25%. Visbiežāk diagnosticētās pavadošās neoplazmas ir olnīcu, plaušu, kuņģa-zarnu trakta, krūts un ne-Hodžkina limfomas. Lielākā daļa vēža gadījumu tiek diagnosticēti viena gada laikā pēc dermatomiozīta diagnozes, bet daži saka, ka vēzis var parādīties līdz 5 gadiem pēc DM diagnozes. Tādēļ pacientam jābūt onkoloģiskajā uzraudzībā.

Savukārt citi pētnieki ir pierādījuši palielinātu vēža atklāšanu pirms dermatomiozīta simptomu parādīšanās (līdz 2 gadiem pirms DM) un ierosināja, ka dažiem pacientiem slimība var būt paraneoplastisks sindroms, t.i., slimību kopums. bojājumi, kas rada raksturīgus simptomus, kas var liecināt par neoplastiskā procesa līdzāspastāvēšanu.

Lasi arī: Fibromialģija (FMS) – slimība, kas izpaužas ar sāpēm muskuļos un kaulos

Dermatomiozīts - diagnoze

Ja ir aizdomas par dermatomiozītu:

  • asins analīzes - ar DM ir paaugstināts stāvokļa parametru līmenisiekaisums (ieskaitot Biernacki reakciju), kā arī muskuļu enzīmi asinīs (CK, aldolāze, transamināzes)
  • elektromiogrāfiskā izmeklēšana (EMG) - uzrāda muskuļu bojājumus
  • izmainīta muskuļa, parasti deltveida muskuļa, biopsija, kas liecina par muskuļu iekaisumu

Dermatomiozīts - ārstēšana

Pacientam tiek ievadīti imūnsupresīvi līdzekļi (parasti prednizons), kas "apklusina" imūnsistēmu, līdz ar to arī iekaisuma procesu organismā. Laika gaitā pacientam tiek ievadītas arvien mazākas zāļu devas.

Ja pēc 4-6 nedēļām nav uzlabojumu vai slimības simptomi pasliktinās pēc prednizona devas samazināšanas, tam tiek pievienoti citi imūnsupresanti - metotreksāta, azatioprīna, ciklofosfamīda izvēle.

Ja iepriekšminētais terapija ir neveiksmīga, 3-8 mēnešus tiek ievadīti intravenozi imūnglobulīna preparāti

Monika MajevskaŽurnāliste, kas specializējas veselības jautājumos, īpaši medicīnas, veselības aizsardzības un veselīga uztura jomās. Ziņu, ceļvežu, ekspertu interviju un ziņojumu autors. Biedrības "Žurnālisti par veselību" rīkotās lielākās Polijas Nacionālās medicīnas konferences "Polijas sieviete Eiropā" dalībniece, kā arī asociācijas organizētajos speciālistu darbnīcās un semināros žurnālistiem.

Lasīt vairāk šī autora rakstus