Psihiatriskā ekspertīze ir saruna, kas koncentrējas uz dažādiem iespējamiem psihisku slimību un traucējumu simptomiem. Apmeklējums pie psihiatra joprojām, iespējams, ir apkaunojošs jautājums, bet tam nevajadzētu būt, un tas joprojām ir tabu tēma. Psihiatrs – tāpat kā jebkurš ārsts – ņem vērā tikai pacienta pašsajūtu, lai pareizi diagnosticētu pacientam esošo problēmu un pēc tam ierosinātu viņam atbilstošu ārstēšanu. Kādi jautājumi tiek uzdoti psihiatriskās ekspertīzes laikā un kāpēc pacientiem no tā nevajadzētu baidīties?

Psihiatriskā izmeklēšanajoprojām ir tabu tēma, un daži pacienti, dzirdot šo frāzi, piedzīvo nepatīkamas sajūtas un asociācijas. No kurienes šāda attieksme varētu rasties? Visbiežāk cilvēki baidās no tā, ko viņi vienkārši nezina.Psihiatriskā pārbaudepatiesībā ir uz garīgās darbības problēmām orientēta saruna. Būtībā katrs ārsts var veikt pamata psihiskā stāvokļa novērtējumu, savukārt pilna psihiatriskā izmeklēšana joprojām ir bērnu un pusaudžu psihiatrijas un psihiatrijas speciālistu kompetencē.

Psihiatriskā izmeklēšana sākas, kad pacients ienāk kabinetā

Psihiatriskā pārbaude sākas, kad pacients nonāk ārsta kabinetā. Jau tad var pievērst uzmanību pacienta dažādajai uzvedībai, kas ārstu tuvinās diagnozes noteikšanai. Piemēram, depresīvs pacients var ierasties ārsta kabinetā ārkārtīgi nevīžīgi ģērbies. Citam pacientam, piemēram, mānijai, var būt īpaši krāsains un spilgts stils. Pirmās asociācijas, kas parādās pie ārsta, ir ļoti svarīgas – tās var ietekmēt turpmāko psihiatriskās ekspertīzes gaitu.

Psihiatri rūpīgi seko saviem pacientiem psihiatriskās apskates laikā. Piemēram, tādi aspekti kā:

  • veids, kā pacients sēž;
  • pacients veic jebkādas nemierīgas kustības, piemēram, trīc kājas vai pastāvīgas manipulācijas ar rokām;
  • acu kontakts ar ārstu;
  • runas temps.

Psihiatriskā ekspertīze: orientācijas novērtējums

Psihiatriskās ekspertīzes laikā tiek novērtēta divu veidu orientācija: autopsihiskā orientācijaunallopsihiskā orientācija . Pirmais attiecas uz pašu pacientu – autopsihs zina, kas viņš ir, kā viņu sauc un cik viņam gadu. Savukārt alopsihiskā orientācija attiecas uz pacienta vidi – tās izvērtēšanai nepieciešams uzdot jautājumus par pacienta vietu vai aktuālo datumu vai nedēļas dienu

Psihiatriskā skrīnings: ietekmes un garastāvokļa novērtējums

Afektsir pacienta pašreizējais emocionālais stāvoklis (afektu var definēt arī kā pacienta emociju izpausmi, ko var novērtēt ārsts). Psihiatriskās izmeklēšanas laikā ārsts var konstatēt, ka pacientam ir pielāgota, nepareizi pielāgota, labila, stingra vai novājināta ietekme.

Noskaņojums , savukārt, ir plašāks jēdziens nekā afekts un aptver ilgstošākus emocionālos stāvokļus. Garastāvoklis var būt paaugstināts, nomākts vai pat (eitīmisks). Lai novērtētu garastāvokli, psihiatrs var lūgt pacientam aprakstīt savu garastāvokli pēc noteiktas skalas (piemēram, skaitliskā skalā, kur 0 ir sliktākais iespējamais garastāvoklis un 10 ir labākais noskaņojums, ko pacients var iedomāties). Pārbaudītās personas sniegtā klīniskā aina ietekmē arī galīgo garastāvokļa novērtējumu. Cilvēkam, kurš ir skumjš, nomocīts un nevar priecāties, var būt slikts garastāvoklis. Un otrādi, citā cilvēkā, kurš, šķiet, ir enerģijas pilns un satraukts, nespēj mierīgi nosēdēt vienā vietā - šāda uzvedība var liecināt par pacienta paaugstinātu garastāvokli.

Psihiatriskā pārbaude: uztveres traucējumu novērtējums

Psihiatriskās izmeklēšanas gaitā būtībā katram pacientam tiek jautāts, vai viņš kādreiz ir redzējis vai dzirdējis ko neparastu, vai piedzīvojis sajūtas no kādas citas sajūtas, ko citi cilvēki nav piedzīvojuši. Dažos aptaujātos tas izraisa sašutumu, taču nevajag pārsteidzīgi satraukties – jautājums par uztveres traucējumu rašanos (galvenokārt halucināciju veidā) ir ikdienišķa psihiatriskās izmeklēšanas sastāvdaļa

Halucinācijas var ietvert jebkuru sajūtu, tāpēc – īpaši, ja psihiatram ir aizdomas, ka pacientam tās varētu būt – var rasties dažādi jautājumi, koncentrējoties uz uztveres traucējumiem. Šim nolūkam pacientam var jautāt, piemēram, vai viņš dzird kādas balsis vai vai viņš jebkad ir jutis kādas neparastas sajūtas, kas varētu nākt no viņa ķermeņa iekšpuses.

Psihiatriskā pārbaude: domāšanas traucējumu novērtējums

Domāšanas traucējumus iedala divās grupās:domāšanas tempa traucējumiun traucēta domāšana saturs . Domāšanas tempa traucējumu novērtējumā tiek izmantota gan no pacienta iegūtā informācija, gan runas veids. Šajā traucējumu grupā cita starpā ietilpst: domāšanas kursa paātrināšana vai tās palēnināšanās. Psihiatri bieži vienkārši jautā pacientiem, vai viņiem ir lēnāka vai ātrāka domu plūsma. Tiek ņemts vērā arī tas, cik ātri pacients atbild uz jautājumiem - piemēram, pēc ilgas atbildes pārdomāšanas var rasties aizdomas, ka respondenta domāšanas temps palēninās.

Otrā ar domāšanu saistīto psihopatoloģisku traucējumu grupa ir domāšanas satura traucējumi. Tie ietver maldus un apsēstības. Psihiatrs var uzzināt par pacienta maldiem, uzmanīgi klausoties, ko pacients stāsta - piemēram, pacients ar vajāšanas maldiem var būt pārliecināts, ka visi vēlas viņam nodarīt pāri, savukārt pacients ar ietekmes maldiem var spītīgi apgalvot, ka viņa uzvedība. vai domāšanas procesus vada kāds ārējs spēks. Vērtējot maldus, ārstam jābūt īpaši taktiskam - jo, lai varētu runāt par to, ka pacients piedzīvo maldus, ir jākonstatē, ka pacients ir nekritiski pārliecināts par savas pārliecības patiesumu pat tad, kad viņam tiek iesniegti pierādījumi, tie nav patiesi.

Apsēstības savukārt sauc par uzmācīgām domām. Lai pārbaudītu, vai tās pacientam ir, psihiatrs jautā pētāmajam, vai viņam kādreiz ir bijušas kādas uzmācīgas, nepatīkamas domas, no kurām pacients ir mēģinājis (neveiksmīgi) izvairīties. Apsēstības ir saistītas ar citu problēmu - piespiešanu, t.i., nepieciešamību veikt noteiktas darbības (piemēram, uzmācīga roku mazgāšana). Šajā gadījumā psihiatrs jautā pacientam, vai pacientam ir nepieciešams veikt kādas darbības, kas var – pat īslaicīgi – atvieglot apsēstību rašanos.

Psihiatriskā pārbaude: ieskatu novērtējums

Ieskats ir pacienta izpratne par slimību. Insight novērtējums ir viens no psihiatriskās izmeklēšanas pamatelementiem – pacientam ar saglabātu redzi, visticamāk, būs vieglāk īstenot terapeitiskas iejaukšanās, nekā pacientam, kurš, neskatoties uz slimības noslogotību, jūtas pilnīgi vesels.

Psihiatriskā pārbaude: kognitīvo funkciju novērtējums

Psihiatriskās apskates laikā tiek novērtēta arī uzmanība, atmiņa un koncentrēšanās spējas. Vienkāršākais veids, kā secināt par šo kognitīvo aktivitāšu stāvokli, ir jautāt pacientam, vai viņš vai viņa jūt, ka, piemēram, ir traucēta uzmanība vai atmiņa.Atmiņu var novērtēt arī pašas psihiatriskās apskates laikā, piemēram, psihiatrs var lūgt respondentam atcerēties dažus viņam teiktos vārdus un tos atjaunot ārsta izvēlētajā brīdī.

Psihiatriskā pārbaude: domas par pašnāvību

Daži ar psihiatriju nesaistīti cilvēki uzskata, ka nevajadzētu uzdot jautājumus par pašnāvības domām vai pašnāvības mēģinājumiem – tā ir nepārprotama kļūda. Tie neliks pacientam domāt par dzīvības atņemšanu sev, bet drīzāk liks pacientam domāt, ka kāds ir nolēmis patiešām novērtēt viņa garīgo stāvokli kopumā. Psihiatriskajā pārbaudē ir svarīgi identificēt gan pašreizējās, gan pagātnes pašnāvības domas vai mēģinājumus. Psihiatri arī jautā respondentiem par paškaitējuma izdarīšanu.

Psihiatriskā pārbaude: slimības vēsture

Pacients pie psihiatra var vērsties gan pirmo reizi, gan var būt nākamā viņa vizīte pie šāda speciālista. Attiecībā uz cilvēkiem, kuri jau ir saņēmuši psihiatrisku ārstēšanu, liela nozīme ir informācijai par viņu slimības pašreizējo gaitu. Ārstu interesē visas jau ieviestās ārstēšanas metodes, hospitalizācijas (īpaši tās, kas notikušas bez pacienta piekrišanas), kā arī remisijas periodu ilgums

Psihe neapšaubāmi ir saistīta ar organiskām slimībām, tāpēc psihiatriskās ekspertīzes laikā tiek uzdoti jautājumi, vai pacients neslimo ar kādām hroniskām slimībām. Tas ir ļoti svarīgi vairāku dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, dažas organiskas vienības var izraisīt garīgus traucējumus (piemēram, hiperkortizolēmiju, kas var izraisīt psihotiskus traucējumus). Vēl viens aspekts ir saistīts ar psihiatriskās ārstēšanas plānošanu - noteiktu slimību klātbūtne pacientam var liegt noteiktu medikamentu lietošanu (piemēram, cilvēkiem ar kardioloģiskām problēmām, kuri nelieto tricikliskos antidepresantus). Svarīga ir arī informācija par pacienta jau lietotajiem medikamentiem - psihiatrs, kurš zinās, kādus medikamentus lieto viņa pacients, varēs viņam piedāvāt psihotropos medikamentus, kas nesadarbosies ar citiem medikamentiem.

Psihiatriskā ekspertīze: visi notikumi cilvēka dzīvē ietekmē psihi

Pilnīga psihiatriskā pārbaude ir ļoti visaptverošs novērtējums. Tas ir saistīts ar to, ka psihisku traucējumu un slimību rašanos, piemēram, 40 gadus vecam cilvēkam, var ietekmēt notikumi, kas notikuši agrā jaunībā. Tāpēc psihiatri jautā par pacienta izglītošanas procesu,attiecības ar vecākiem pusaudža gados vai pirmajās attiecībās. Teorētiski liela nozīme varētu būt pat informācijai par grūtniecības gaitu pacientes mātei – galu galā viens no potenciālajiem faktoriem, kas var būt saistīts ar, piemēram, šizofrēnijas etioloģiju, ir intrauterīnās dzīves laikā piedzīvotas infekcijas. Svarīgi ir arī zināt par dažādiem pacienta nelaimes gadījumiem (īpaši, ja tos pavada galvas traumas), kā arī pagātnes neiroloģisku traucējumu, piemēram, krampju, vēsturi.

Psihiatriskā pārbaude: atkarības

Standarta jautājums, ko uzdod psihiatriskajā ekspertīzē, ir par psihoaktīvām vielām. Visbiežāk pacientiem tiek jautāts par alkohola, narkotiku un nikotīna produktu lietošanu, patiesībā jājautā arī par iespējamu narkotiku lietošanu un citām atkarībām (pat tādām kā šopaholisms vai patoloģiska azartspēle).

Psihiatriskā ekspertīze: pretrunā ar likumu

Psihiatri interesējas arī par to, vai pacients kādreiz nav nonācis kādā pretrunā ar likumu. Šādi notikumi var liecināt, piemēram, par pacienta pārmērīgu impulsivitāti, likuma pārkāpšana var notikt arī tad, kad pacientiem rodas, piemēram, mānijas epizodes.

Psihiatriskā pārbaude: par ko vēl psihiatri jautā?

Pacientiem, kas apmeklē psihiatrisko kabinetu, iespējams, tiks jautāts arī par to, kā viņi guļ (galu galā, psihiskas problēmas var izraisīt gan bezmiegu, gan pārmērīgu miegainību), kā arī par viņu apetīti (šeit jautājumi ir, lai izslēgtu vai apstiprinātu dažādas ēšanas traucējumi, piemēram, bulīmija un anoreksija).

Vērts zināt

Bērnu psihiatriskā ekspertīze: līdzīga, bet atšķirīga

Bērnu psihiatriskās ekspertīzes gaita dažos aspektos ir līdzīga pieaugušajiem, taču to raksturo arī zināmas atšķirības. Pirmkārt, bērnu psihisko problēmu diagnostika tiek veikta, pamatojoties gan uz sarunu ar bērnu, gan viņa aprūpētājiem. Ir saprotams, ka gadījumos, kad ir aizdomas par uzvedības traucējumiem vai autisma spektra traucējumiem, psihiatrs iegūs informāciju, kas ir būtiska diagnozes noteikšanai, nevis no bērna, bet no vecākiem.

Bērnu psihiatrijā liela nozīme ir bērna attīstības periodam. Pirmie soļi, pirmie vārdi, veids, kādā bērns sazinājās ar vienaudžiem un svešiniekiem – tas viss ir svarīgi bērnu psihiatriskajā pārbaudē. Šis pētījums ir arī specifisksDažu grūtību dēļ – tādas var rasties, piemēram, bērnu uztveres traucējumu gadījumā. Pediatriskajiem pacientiem parasti ir ārkārtīgi bagāta iztēle, un nespeciālistam var būt grūti pateikt, vai stāsti par redzīgajiem pūķiem vai spokiem ir saistīti ar bērna radošumu, vai arī bērns patiešām piedzīvo halucinācijas. Tomēr pieredzējuši speciālisti bērnu psihiatrijā spēj atšķirt normu no patoloģijas. Vēl viena iezīme, kas padara psihiatrisko ekspertīzi bērniem atšķirīgu, ir fakts, ka, piemēram, šīs pārbaudes laikā var tikt izmantoti bērna zīmējumi.

Psihiatriskā izmeklēšana - kopvērtējumā svarīga ir ne tikai saruna ar pacientu

Pamatsecinājumi no psihiatriskās ekspertīzes noteikti tiek izdarīti, pamatojoties uz informāciju, kas iegūta no respondenta. Taču arī tie dati, ko ģimene sniedz psihiatram, ir svarīgi arī kopējā pacienta novērtējumā. Sarunai ar tuviniekiem var būt īpaša nozīme, piemēram, ja pacients psihiatriskajā slimnīcā nonāk psihiatriskajā slimnīcā akūtas garīgas slimības epizodes laikā (piemēram, smagas mānijas fāzē). Šādā situācijā pacienta ģimene var sniegt ārstam informāciju par viņa funkcionēšanu pirmsslimības periodā, kā arī sniegt speciālistam datus par pašreizējo ārstēšanas kursu vai pacienta lietotajiem medikamentiem.

Psihiatriskā izmeklēšana kā tests, kas dažādiem pacientiem var izskatīties pavisam savādāk

Kā redzat, psihiatriskā ekspertīze ir ļoti apjomīga – tās veikšana var ilgt pat stundu vai vairāk. Taču ne visi pacienti no ārsta dzird vienādus jautājumus – ir saprotams, ka psihiatrs ar pacientu, kuram ir aizdomas par maldu sindromu, runās galvenokārt par viņa nepareizajiem uzskatiem, savukārt saruna ar pacientu depresijas epizodē tiks pievērsta uzmanībai. galvenokārt par garastāvokļa traucējumiem.

Vai jūs varat uztraukties par psihiatrisko pārbaudi?

Psihiatru pārbaude ir vienkārši saruna. Godīgums un atklātība saskarsmē ar ārstu noteikti var dot labumu - profesionāls psihiatrs nevērtē pacientu, jo viņa uzdevums ir sistematizēt pacienta viņam sniegto informāciju un noteikt diagnozi, un pēc tam piedāvāt viņam atbilstošu ārstēšanu. Vērts uzsvērt, ka psihiatru kabinetos no kinematogrāfijas zināmus dīvānus reti atrodat - ja kas, tad tie drīzāk ir psihologa vai psihoterapeita kabineta aprīkojums. Tiks piedāvāta pacienta vizīte pie psihiatraiespējams ērts krēsls, un pati saruna notiks tādos apstākļos, lai respondents nejustu nekādu diskomfortu.

Kategorija:

Psihiatrija