Pavelam bija 19 gadi, kad krūškurvja rentgenogrammā atklājās audzējs, kura diametrs pārsniedza 20 cm. Tika diagnosticēta Hodžkina slimība. Tā sākās viņa cīņa pret vēzi. Audzēja izņemšana, ķīmijterapija, starojums, nepārtraukta pārbaude …
Spēcīgs, garš, ar labi attīstītām rokām, izskatās pēc sportista. Taču viņa sejā ir redzama milzīga delikatese, laipnība un laipnība.
Drāma notika pirms vairāk nekā desmit gadiem. Pāvels Vengrovskis atradās trīs nedēļu militārā nometnē. Visiem apmācību dalībniekiem tika veiktas regulāras pārbaudes. Viens no tiem bija plaušu rentgens. Pārbaudes rezultāts ārstu satrauca, jo uz plēves plaušu daļas vietā bija redzams milzīgs b alts traips
Krūškurvja rentgenstūris atklāj Hodžkinu
-Rezultāts bija tik dīvains, ka mani nekavējoties nogādāja Varšavas militārajā slimnīcā ul. Szaserova. Tā kā man neviens neko nepaskaidroja, es nezināju, kāpēc es tur eju. Bet armijā diskusiju nav. Ir pasūtījums, jāseko- saka Pāvels.
Paweł tika pārbaudīts no galvas līdz kājām četrus mēnešus. Bronhoskopija, kaulu smadzeņu savākšana no gūžas plāksnes. -Daži pārbaudījumi bija ļoti nepatīkami, taču tie bija jāiztur. Manas sliktākās atmiņas ir smadzeņu ražas novākšana. Ārstam, kurš to darīja, iespējams, nebija lielas pieredzes, jo es jutos tā, it kā kaula gabals tiktu izrauts dzīvs- atceras Pāvels.
Diagnoze tika aizkavēta. Visbeidzot, ārsti teica, ka tas ir I posmsHodžkins . Pāvels tika pārvests uz operāciju. Šeit vairāk nekā sešu stundu ilgas operācijas laikā ķirurgi mēģināja noņemtaudzēju , kas bija neparasti aizaugts limfmezgls krūtīs. Diemžēl to nebija iespējams pilnībā noņemt. Tāpēc bija nepieciešama turpmāka ārstēšana - ķīmijterapija un staru terapija.
Man nepateica patiesību par vēzi
No militārās slimnīcas Pāvels devās uz Onkoloģijas centru Ursinovas pilsētā Varšavā. Viņam līdzīgu šeit bija daudz. Bez apmatojuma galva, sāpes redzamas sejās un bezcerība acīs. -Es toreiz biju ļoti jauns- uzsver Pāvels. -Patiesību sakot, es neapzinājos situācijas nopietnību, jovēzis . Ne ārsti, ne vecāki man nepateica visu patiesību. Kad es taisījos uz operāciju, nēEs zināju, ka tas bija vēža dēļ. Kad grasījos sākt ķīmijterapiju, man teica, ka tā ir… ilgstoša intravenoza ārstēšana. Tikai Vēža centrā es sapratu, ka man ir vēzis. Visapkārt gāja bojā cilvēki. Blakus kaimiņš ēda brokastis un nenotika līdz vakariņām. Katru dienu nāve nāktu uz katru istabu.
Pāvels apklust un pēc brīža nedaudz mainītā balsī atzīstas: -Tad es salūzu. Šaubījos, prātoju, ko es te daru, kā tas viss beigsies. Par laimi, šis stāvoklis nebija ilgs. Es nezinu, vai mana dzīvespriecīga un optimistiskā attieksme pret pasauli bija izšķirošais faktors, lai es atgrieztos pie laba garīgā stāvokļa, vai, kā saka, prāta spēks .
Pirms ķīmijterapijas uzsākšanas ārsti viņam piedāvāja spermu noguldīt bankā. "Kādreiz tu vēlēsies radīt bērnus, tad tas var noderēt" - viņi paskaidroja. Viņš darīja, kā ieteikts. Sešus mēnešus viņš katru pirmdienu ieradās centrā uz ķīmiju.
-Es lietoju šo ārstēšanu slikti- viņš atzīst. -No pirmdienas līdz sestdienai dzīvoju blakus savai dzīvei, jo mani vajāja vemšana. Svētdien bija labāk, un pirmdien viss sākās no jauna. Kad es beidzu lietot ķīmiju, sākās starojums. Par laimi, tie ilga tikai mēnesi .
Es dzīvoju normāli, uzvarēju vēzi
Pāvels armijā neatgriezās. Par ārstēšanās laiku viņš saņēma militāro pensiju, uz visu mūžu D kategoriju.Viņam par to bija vienalga, jo militārais dienests nebija viņa sapnis. Edita palika kopā ar Pāvelu visu slimības laiku. Viņa nekad nešaubījās, ka viņas draugs no tā tiks galā. Vienmēr jautrs, ticības pilns un – kā uzsver Pāvels – brīnišķīgs. -Mēs nerunājām par slimību. Edita man pastāstīja, kas notiek ārpus slimnīcas sienām, kas notiek manu draugu mājās. Es nekad par to nešaubījos, bet arī mums nebija nekādu lielu plānu. Gaidījām, varbūt pat mazliet neapzināti, kādu liktenis nesīs– atzīst Pāvels.
Nākamie gadi pagāja ļoti ātri. Pāvels atguvās no ļoti smagas ārstēšanas. Kad 6 gadus pēc ārstēšanas beigām pārbaužu rezultāti bija labi, ārsts teica, ka lielākais drauds ir garām.
-Zinu, ka ļaunākais jau aiz muguras, bet Es arī zinu, ka nevaru justies pilnīgi droši. Tas attiecas uz visiem cilvēkiem, kurus skārusi vēzis. Arī mans vēzis var atgriezties, bet es cenšos par to nedomāt. Es regulāri nāku uz pārbaudēm un cenšos dzīvot, strādāt un priecāties par savu ģimeni- stāsta Pāvels
Pāvels nedomā par savu slimību. -Bija, izturēts. Manas domas tagad nodarbina kāds cilvēciņš, kuram izvēlējāmies vārdu Zosia- viņa stāsta.
Pūles viņas labānākšana pasaulē ilga divus gadus. Nebija bez specializētām pārbaudēm, kas apstiprināja vai izslēdza grūtniecības iestāšanās grūtības. Bet beidzot izdevās. Daba pārņēma varu. Šī gada jūnijā Zosijas jaunkundzei paliks gads. Viņas mamma Edita nolēma, ka tā ir lieliska iespēja viņas vecākiem apprecēties meitas pirmajā dzimšanas dienā. Būs arī tā.
-Zosia ir krāšņa- lepni saka viņas tētis. -Vienmēr jautrs, smaidīgs un zinātkārs. Jauki. Edita ir lieliska māte. Es apbrīnoju, kā viņa rūpējas par mūsu meitu. Viņa ir brīnišķīgs cilvēks, saprotošs, vienmēr gatavs palīdzēt. Daudzas reizes grūtās situācijās viņa man ļoti palīdzēja. Esmu viņai daudz parādā un cenšos vienmēr par to atcerēties- saka Pāvels. -Un kas notiks? Redzēsim. Es gribētu būt liela ģimene un izbaudīt katru dienu. Es nedomāju, ka slimība ietekmē manu dzīvi, pasaules uztveri vai izpratni par cilvēkiem. Terapijas laikā nebiju vīlusies ne tuviniekiem, ne draugiem. Draugi bija ar mani un ir joprojām. Es neatgriežos savā slimības laikā, un tas ir labi. Labāk skatīties nākotnē, nekā atskatīties atpakaļ.