Daudzu paaudžu saiknes uzturēšana mūsdienās bieži vien ir neiespējama. Kā iemācīt bērniem cienīt vecumdienas un likt atcerēties par vecvecākiem un tantēm ne tikai Ziemassvētku laikā? Kam vajadzētu ieņemt vissvarīgāko vietu pie Lieldienu galda?
Lieldienasir ģimenes svētki. Tad paplašinātajā ģimenē rodas dažādi jautājumi. Kam vajadzētu ieņemt vissvarīgāko vietu pie Lieldienu galda? Protams, tas pieder vecākajiem ģimenes locekļiem. Tieši viņiem sava vecuma dēļ ir jāsēžas galda galvgalī. Diemžēl mēs dzīvojam laikā, kad cieņa pret vecumdienām zūd.
Mācīšanās cienīt vecumu
Šī ir milzīga sociāla un kultūras problēma, ko mēs tikai sākam apzināties. Zem viena jumta dzīvojošas vairāku paaudžu ģimenes izjukšana nozīmēja, ka vecums lēnām sāka izzust no mūsu dzīves. Kādreiz bērni ar vecmāmiņu un vectētiņu sazinājās ikdienā. Viņi vēroja, kā gadu gaitā mainījās viņu izskats un uzvedība, kā viņi kļuva mazāk piemēroti, arvien vairāk prasot citu ģimenes locekļu palīdzību. Viņi mācījās pacietību un līdzjūtību pret slimajiem, vājajiem un nespēcīgajiem. Vecums dzīvoja blakus istabā, nevis citā ielā, citā pilsētā. Viņa bija daļa no ģimenes dzīves un bija pelnījusi cieņu. Vecmāmiņai skūpstīja roku, pasniedza, uzmanīgi klausījās sakāmajā. Un pat tad, ja viņai vairs nebija izšķirošās balss ģimenei svarīgu jautājumu risināšanā, viņa joprojām tika cienīta, tika lūgts viņas padoms un viedoklis.
Runājiet ar saviem vecvecākiem
Šodien dzīvojam atsevišķi mazās ģimenēs. Mēs ikdienā nesadarbojamies ar vecvecākiem, tantēm un onkuļiem. Ik pa laikam apciemojam viņus, palīdzam, kad vajag, aicinām uz Ziemassvētkiem. Bet mēs bieži pret viņiem mazliet izturamies kā pret nepieciešamu ļaunumu, mēs tos neuztveram kā cilvēku, bet gan problēmu. Mums trūkst pacietības un laika klusai sarunai, uzklausot visas nožēlas un sāpes. Mēs rūpējamies tikai par veco ļaužu sadzīves lietām un steidzamies pie savām nepatikšanām. Mēs nepamanām, ka bez palīdzības iepirkšanās un mājas uzkopšanā viņi ir izsalkuši pēc kontakta ar ģimeni. Viņi vēlas atcerēties savu jaunību, un neviens viņus neklausa. Viņi vēlas uzzināt, ko dara viņu mazbērni, ar ko viņi aizraujas, kādas problēmas viņiem ir, bet neviens ar viņiem par to nerunās.runā…
Varbūt pēc 20-30 gadiem cilvēki iznāks no ēnas, jo viņu būs vairāk nekā jauniešu (2060. gadā katram trešajam ES iedzīvotājam būs 65 un vairāk), bet ne gaidīt to. Mūsu novecojošajiem vecākiem, radiem un kaimiņiem šodien nepieciešama mūsu sirsnīga uzmanība. Un mūsu bērniem ir jāzina, ka vecums ir pelnījis cieņu.
ikmēneša "Zdrowie"