Trauma ir ļoti spēcīga pieredze, kas salīdzināma ar ārkārtēju stresu. Tam var būt ilgstošas ​​sekas, kuras ir grūti novērst. Traumas simptomi ietver garīgs nejutīgums un šoks. Traumatiskā notikumā iesaistītā cilvēka rīcība ir apzināta, bet daudzos gadījumos – ātri izdzēsta no atmiņas. Bieži vien grūtākais un laikietilpīgākais process ir atveseļošanās. Gadās, ka pilnīga atgriešanās stāvoklī pirms traumas nav iespējama.

Kas ir trauma?

Trauma jeb noteikta veida psiholoģiska trauma ir stāvoklis, ko izraisa pēkšņs faktors, kas apdraud dzīvību vai veselību. Parasti tas noved pie nopietnām pārmaiņām, kas traucē cilvēka ikdienas funkcionēšanai, un līdz ar to iemūžina grūtības, kuru dēļ nav iespējams atgriezties sākotnējā stāvoklī. Bieži vien šīs grūtības veido simptomu konfigurāciju, kas var radīt medicīniskas struktūras, piemēram, akūtu stresa reakciju vai pēctraumatisku stresa traucējumus.

Kas izraisa traumu?

Traumas jēdziens parasti tiek saistīts ar tādām ārkārtas situācijām kā:

  • satiksmes negadījums,
  • laupīšana,
  • akumulators,
  • mīļotā nāve,
  • izvarošana

Traumatiski faktori var būt gan atsevišķi notikumi ar ārkārtīgi negatīvu emocionālu lādiņu, gan atkārtoti, nedaudz vieglāki stimuli, kas rodas pietiekami bieži, kā rezultātā, cita starpā, izraisa arī pret periodisku nomāktu garastāvokli, samazinātu aktivitāti, trauksmi, miega traucējumiem utt.

Piemērs ilgstošai vai atkārtotai situācijai, kas izraisa traumas, var būt vardarbība ģimenē, iebiedēšana darbā, iebiedēšana skolā utt.

Traumatisku pārdzīvojumu sekas

Traumas notikuma, kas rada traumu, ietekme uz konkrēto personu lielā mērā ir atkarīga no konkrētās personas resursiem. Tādi faktori kā bioloģiskā kondicionēšana, sociālais atbalsts, stāvoklis, kādā persona atradās notikuma brīdī utt., ietekmē to seku līmeni, kas tiks izraisītas konkrētajā cilvēkā.

Krīzes intervences jomā strādājošie speciālisti, raksturojot stāvokli pēc traumas pieredzes, mēdza teikt, ka tā ir"normāla organisma reakcija uz nenormālu situāciju" .

Traumatiskas situācijas dzīves laikāvismaz daži no tiem var rasties, un tomēr ne katrs no tiem atstās paliekošas pēdas uz psihi.

Cilvēku suga ir aprīkota ar daudziem mehānismiem, lai risinātu sarežģītas situācijas. Lielākā daļa reakciju, ko varam novērot mūsu ķermenī pēc traumatiskas situācijas, kalpo dabiskai atgriešanās pie psihofiziskā līdzsvara.

Sekojošo simptomu saglabāšanai uzreiz pēc traumatiskā notikuma nav jābūt nopietnām sekām:

  • piedzīvo lielu satraukumu,
  • trīcošs, raudošs, bāls,
  • ātra elpošana un pulss,
  • nekādas reakcijas uz kontakta mēģinājumiem, prombūtnes sajūta,
  • kļūst nekustīgs vai nervozi atkārto neadekvātu uzvedību, žestus, vārdus utt.

Tieši personīgās prasmes, predispozīcijas un atbalsta kvalitāte nosaka, cik dziļi un uz cik ilgu laiku kāds traumatisks notikums var pārņemt ikdienu. Speciālista atbalsta iekļaušana šajā posmā vēl nav nepieciešama, taču tas var būt ļoti noderīgi, ja simptomi saglabājas laika gaitā, radot turpmākas grūtības dažādās dzīves jomās.

Traumatiskiem notikumiem var būt daudz seku. Ir vērts tos iepazīt, lai spētu pamanīt kādus traucējošus simptomus sevī vai cilvēkā, kura psihe ir bijusi pakļauta pārmērīgai slodzei. Iesaku nemēģināt patstāvīgi diagnosticēt, piemēram, PTSD, taču ir vērts zināt faktorus, par kuriem būtu jāuztraucas par rašanos.

Problēma

Pasaulē, kurā psiholoģiskā terminoloģija kļūst par ikdienas vārdu krājuma neatņemamu sastāvdaļu, ir grūti pārliecināties, ka tas, ko mēs vēlamies pateikt, patiesībā ir tas, kas tas ir. Jau kādu laiku vārds "trauma" ir saīsināts ar visiem gadījumiem, slikta atzīme testā, nesaprašanās ar priekšnieku vai strīds ar neuzmanīgu autovadītāju uz ielas ir trauma.

Atsevišķu jēdzienu kopība izjauc robežas tam, kas tie patiesībā ir un kādas parādības tie apraksta. Terminu trauma, psiholoģiskais šoks, trauma, šoks utt. lietošana savstarpēji aizstājama bieži izraisa pārpratumus vai netaisnīgu citu cilvēku pieredzes izlīdzināšanu. Paturot prātā dabiskos procesus, kuros notiek valoda, īpaši sarunvaloda, aicinu visus, kurus interesē psiholoģija, sakārtot savu terminoloģiju.

Piedzīvotās traumas ilgstošas ​​sekas jākonsultējas ar speciālistu

Ja šie simptomi nepāriet, jākonsultējas ar speciālistu:

  • nomākts garastāvoklis, ilgstoša skumju sajūta, depresija, nožēla, kauns, melanholija utt.,
  • pārmērīga sajūtauzbudinājums, grūtības ar koncentrēšanos, uzmanību,
  • trauksmes lēkmes, ko izraisa šķietami triviāli faktori, pastāvīga trauksme,
  • neracionālas bailes par savu un tavu tuvinieku dzīvību un veselību,
  • grūtības izjust emocijas, sajūta, ka ir nošķirta no emocijām vai pārmērīga, neadekvāta emocionalitāte,
  • uzmācīgas atkārtotas domas, attēli un/vai skaņas, kas saistītas ar traumatisku notikumu, traumas pārdzīvošana,
  • izvairoties no vietām, situācijām, cilvēkiem, kas saistīti ar traumatisku notikumu,
  • ar miegu saistītas grūtības, piemēram, reālistiski murgi, bezmiegs utt.
  • grūtības tikt galā ar dusmām, dusmas.
Svarīgs

Cilvēki, kuri pieredzējuši traumu, bieži reaģē uz objektīvi drošiem stimuliem, kas, viņuprāt, ir saistīti ar traumu, it kā tie būtu primārais traumatizējošs stimuls. Stimuls, kas izraisa ķermeņa reakciju, cita starpā var būt:

  • skaņa,
  • aromāts,
  • skats uz konkrētu vietu, personu utt.,
  • pieskāriens (fiziskais, virsmas faktūra utt.)
  • bezpalīdzības sajūta līdzīgi kā traumatiskā situācijā,
  • specifiskas sociālās attiecības,
  • pārmērīga stresa situācija, kas nav saistīta ar sākotnējo traumatisko notikumu utt.

Piemēram, cilvēkam, kurš izdzīvojis ceļu satiksmes negadījumā, šāds stimuls var būt bremzējošas automašīnas čīkstēšana, krītoša metāla priekšmeta skaņa vai notikumu pavadošā smaka. Cilvēks, kurš bija tikai notikuma aculiecinieks, var pakļauties tam pašam mehānismam. Ja kāds ir redzējis gājēju mirstam zem automašīnas riteņiem, iedarbināšanas stimuls var būt tuvumā ziedoša koka smarža, cita garāmgājēja kliedziens utt.

Tieši šī automātiskā un neadekvātā reakcija uz reāliem draudiem pastiprina traumas negatīvās sekas. Šajā situācijā ķermenis nonāk apburtā lokā. Arvien vairāk stimulu viņš uztver kā bīstamus, tāpēc ir modrāks. Jo lielāka modrība (pastāvīgs spriedzes stāvoklis un gatavība reaģēt), jo lielāka iespēja, ka tā atradīs un uzskatīs par bīstamu kādu citu stimulu, kas savukārt var izraisīt vēl lielāku modrību. Tādā veidā iespaids par reāliem draudiem turpina pieaugt.

Diemžēl gadās arī tā, ka traumatisks pārdzīvojums, stipri izjaucot psihofizisko līdzsvaru, izrādās kā stimuls dažāda rakstura slimībām un garīgiem traucējumiem, piemēram, depresijai, šizofrēnijai, bipolāriem traucējumiem u.c. Ja ir tik spēcīga pieredze, cilvēkiem ar noteikta veida noslieci uz konkrēto slimību vai slimību remisijas stadijā tā var attīstītiessimptomi.

Der atcerēties, ka cilvēka ķermenis ar atbilstošu sociālo atbalstu spēj tikt galā ar daudziem traumatiskiem notikumiem pats, taču, ja pēc vēl vienas nedēļas simptomi saglabājas vai pat kļūst stiprāki, ir vērts izvēlēties psiholoģisko konsultāciju.

Kategorija:

Psiholoģija