Ģimenes terapija ir psiholoģiskās terapijas veids, kura mērķis ir atrisināt problēmas un konfliktus ģimenē un atjaunot saites starp tās locekļiem. Tas sastāv no krīzes avota un tā pārvarēšanas veidu atrašanas, kas jāpanāk ar vairākām sanāksmēm, kurās piedalās vecāki, bērni un terapeits. Kādās situācijās ir nepieciešama ģimenes terapija un kā tā izskatās?

Ģimenes terapija ietverģimenes locekļu aprunāšanos ar terapeitu par grūtībām savstarpējās attiecībās. Tā pamatā ir pieņēmums, ka ģimene ir kā savienotu trauku sistēma – kad kādam no mājiniekiem rodas problēmas, tās negatīvi ietekmē tuviniekus, un tas savukārt veicina pārpratumu un konfliktu rašanos. Ģimenes terapijas mērķis ir pārvarēt grūtības, identificējot konfliktu avotus, nosaucot tos un strādājot kopā, lai tos atrisinātu.

Ģimenes terapija – kad tā vajadzīga?

Ģimenes terapija ieteicama situācijās, kad mājsaimniecības locekļu savstarpējās attiecības ir traucētas, t.i., starp viņiem bieži notiek strīdi un konflikti, viņiem ir grūtības apzināties savas vajadzības, nejūtas savstarpēji saistīti, trūkst tuvības, sapratnes, atbalsts . Tas var būt noderīgi arī tad, ja ģimene piedzīvo krīzi, ko izraisījis kāds milzīgs, traumatisks notikums, piemēram, kāda no ģimenes locekļiem nāve, darba zaudēšana, šķiršanās, šķiršanās, vides maiņa utt.

Visbiežāk ģimenes vēršas pie terapijas šādos gadījumos:

  • kad vienam no vecākiem ir emocionālas un personības problēmas, kas skar citus mājsaimniecības locekļus, radot tiem garīgas ciešanas. Piemēram, tā varētu būt mātes vai tēva atkarība no alkohola, narkotikām, azartspēlēm, personības traucējumi, nespēja tikt galā ar stresu, emocijām utt.;
  • kad ģimenes locekļi nepazīst viens otru pat vienkāršās lietās vai neizrāda nekādu vēlmi sazināties viens ar otru;
  • kad saspringtas attiecības starp vecākiem, piemēram, nemitīgi strīdi, slikti ietekmē bērnus, kas viņiem rada izglītības problēmas;
  • kad vecākiem ir aizdomas, ka ar viņu bērnu kaut kas nav kārtībā, piemēram, norobežojoties no radiem un draugiem, viņiem skolā ir sliktāki atzīmes vai uzvedas savādāk nekā parasti, piemēram, ir slepenāks,atturīgs;
  • kad visu ģimeni skārusi dzīves krīze (piemēram, tuvinieka nāve, smaga slimība, darba zaudēšana, nepieciešamība pēc pēkšņas vides maiņas) un tās locekļiem ir grūti pieņemt jauno situāciju ;
  • kad vecāki sāk dzirdēt signālus no skolas, ka bērns nevēlas mācīties, spēlē klajā, konfliktē ar vienaudžiem, slikti uzvedas
Skatīt 10 fotogrāfiju galeriju

Ģimenes terapija – kā tā izskatās?

Terapijā jāpiedalās visai ģimenei, tad tās iedarbība ir vislabākā. To veic psihologs, kas specializējas ģimenes terapijā. Sarunas laikā viņš pievērš uzmanību ne tikai cilvēkam, kura uzvedība ietekmē izjauktās attiecības ģimenē, bet visiem tās locekļiem. Speciālists cenšas palikt neitrāls un nenostāties nevienā iespējamā konflikta pusē. Tās mērķis ir meklēt vainīgos, bet izstrādāt risinājumu, kas apmierinās visu sanāksmes dalībnieku vajadzības un cerības.

Detalizēts ārstēšanas plāns ir atkarīgs no izvēlētās terapijas metodes, bet parasti tas sastāv no klusas sarunas, kuras laikā psihologs mudina ģimenes locekļus runāt par savām izjūtām un vajadzībām. Tādā veidā viņš vēlas atrast iemeslus nepareizām attiecībām starp mājsaimniecības locekļiem un, pamatojoties uz to, atrast veidus, kā risināt viņu problēmas.

Ģimenes terapijā svarīga ir gan vecāku, gan bērnu perspektīva, tāpēc speciāliste uzskata abu pušu argumentus par vienlīdz svarīgiem, nedodot priekšroku pieaugušajiem

Sanāksmes parasti ir 1,5–2 stundas garas un notiek ik pēc 2–3 nedēļām. Lai ģimenē notiktu pārmaiņas, nepieciešamas vismaz dažas tikšanās, taču to skaits ir atkarīgs no terapijas progresa. Noteikti nevajadzētu rēķināties ar ietekmi uzreiz pēc pirmās tikšanās. Visbiežāk tam ir organizatorisks raksturs, un to galvenokārt izmanto, lai identificētu speciālistu ģimenes situācijā un izvēlētos atbilstošu terapeitisko metodi.

Ģimenes terapija - efekti

Terapijas galvenajam efektam jābūt tās problēmas atrisināšanai, ar kuru ģimene ieradās ārstniecības centrā. Taču ģimenes tikšanās ar psihologu sniedz arī citas priekšrocības:

  • lielāka jutība pret citu ģimenes locekļu jūtām un vajadzībām;
  • labāka izpratne par saviem un tuvinieku motīviem;
  • komunikācijas uzlabošana ģimenē - biežāka ieklausīšanās otra teiktajā, mācīšanās atklāti runāt par sevi un savām jūtām;
  • palielinot vecāku izglītības kompetences un lielāku izpratni par savām vajadzībāmbērna fiziskās un emocionālās problēmas.

Ģimenes terapija - terapeitiskās metodes

Katra ģimene ir atšķirīga un tai ir dažādas problēmas. Šī iemesla dēļ nav vienas universālas terapijas metodes, kas būtu efektīva, lai atrisinātu visas ģimenes visbiežāk sastopamās grūtības. Šeit ir visbiežāk lietotās:

  • psihoanalītiskā ģimenes terapija- palīdz ģimenes locekļiem atklāti un elastīgi pildīt savas lomas. Šajā nolūkā viņš cenšas mainīt viņu uzvedību un mentalitāti, lai viņi atbrīvotos no iekšējiem konfliktiem, bailēm un kompleksiem, kas ietekmē attiecības ģimenē.
  • uz pieredzi balstīta ģimenes terapija- kalpo, lai palielinātu ģimenes locekļu jutīgumu pret savu radinieku vajadzībām un izjauktu stingrus uzvedības modeļus. Viņš ievēro nepieciešamību pēc viņu individuālās attīstības un atvērtības pieredzei. Terapeits veido ļoti ciešu saikni ar ģimeni, atbalsta to un tādējādi kalpo kā pozitīvs paraugs.
  • biheiviorālā ģimenes terapija- akcentē dominējošās uzvedības maiņu ģimenē no kriminālas uz atalgojošu. Tas māca, kā skaidri paziņot savas vajadzības, izrādīt atbalstu savam partnerim un atrast kompromisus. Tas neierosina pilnīgu pārtraukumu ar pašreizējo uzvedību, bet gan modifikāciju (piemēram, izteikt sevi konkrētāk, konkrētāk, nevis "jūs neinteresē mani" - "tu man nejautājāt, kā man pagāja diena").

Kategorija:

Psiholoģija