Maģiskais brīdis, kad izsaiņojam dāvanas zem eglītes, ir jauks ne tikai tiem, kas tās ieguva. Tikpat apmierināts ir tas, kurš tos tur ielicis, ieraugot prieku saņēmēju sejās. Kas padara došanu patīkamāku nekā saņemšanu?

Ne jau dāvanu saņemšana, bet gan to pasniegšana viņus patiesi iepriecina – tāds ir daudzu psiholoģisko un socioloģisko pētījumu secinājums. Un dāvana nav tikai materiālas lietas. Var riskēt ar apgalvojumu, ka ir daudz nemateriālāku. Katru dienu kādam piedāvājam laiku, atbalstu, nesavtīgu palīdzību.

Mēs esam apmierināti ar to pat tad, ja nezinām cilvēku, kuram mūsu dāvana nonāks, vai arī esam tikko viņu satikuši. Dāvana ir goda asins ziedojums, kas dod vietu autobusā un rāda ceļu apmaldījušajam tūristam. Dāvana ir pat tāds sīkums kā smaids un sirsnīgs kompliments kolēģim no darba, kuru sagaidīsim no rīta liftā.

Ikviens atceras prieku, ko izjuta, spējot kādu iepriecināt, izdarīt labu, izglābt no nepatikšanām. It kā prieks vai atvieglojums, ko kādam sniedzām, tas uzreiz atgriezās pie mums ar smaidu, kas parādījās saņēmēja sejā.

Pētījumi apstiprina iedzimta altruisma esamību

Bauda, ​​palīdzot citiem, ir dziļi iesakņojusies cilvēka dabā. Pētījumā, kas publicēts Zinātņu publiskās bibliotēkas tiešsaistes žurnālā PLoS One, tika aprakstīts eksperiments, kurā atklājās, ka bērni, kas jaunāki par 2 gadiem, bija laimīgāki, dodot konfektes, nekā mazie, kas to darīja. Tēzi par iedzimto tīrā altruisma mehānismu, šķiet, apstiprina zinātnieku darbs Dr. Deivids Rends no Jēlas universitātes, kurš analizēja 50 gadījumus, kas tika uzskatīti par pilsonisku varonību, piemēram, kāda dzīvības glābšana ugunsgrēkā vai mirstoša cilvēka reanimācija bīstamos apstākļos. Pētnieki atklāja, ka lielākā daļa cilvēku, kuri šādās situācijās pakļauj savu dzīvību riskam, rīkojās instinktīvi, lemjot, vai viņiem palīdzēt, nevis analizēja veiksmes iespējas vai paredzēja sekas. Vecāki rīkojas līdzīgi, aizstāvot savu bērnu.

Šis mehānisms ir zināms arī dzīvnieku pasaulē, bet cilvēkiem tas pārklājās ar turpmākiem evolūcijas unsociālie procesi, kas atviegloja darbību grupai, kuras dalībnieki cieši sadarbojās un atbalstīja viens otru, nevis konkurēja.

Kāpēc dot ir tik patīkami?

Tik daudz par teoriju. Kā tas izpaužas individuālajā pieredzē? Kāpēc dot ir tik patīkami? Ko mēs jūtam, kad kaut ko sniedzam vai palīdzam? Katru reizi, kad kaut ko darām kāda labā, mēs atklājam, ka bijām efektīvi, noderīgi, vajadzīgi. Šāda situācija uzlabo mūsu labklājību un ceļ mūs, jo sniedz rīcības brīvību, spēku un pat priekšrocības. Tāpēc mēs augam savās acīs, stiprinām savu pašcieņu un daudz vairāk nekā tad, kad pieņemam dāvanas vai palīdzību.

To apstiprina slavenās grāmatas "Happy Money: The Science of Happier Spending" autoru Elizabetes Dannas un Maikla Nortona pētījumi. Viņi veica virkni eksperimentu, kuros pētīja, kā naudas tērēšana dažādiem mērķiem palielina laimes un apmierinātības līmeni ar dzīvi. Izrādījās, ka visās sociālajās grupās vislielāko gandarījumu sniedza nopelnītās naudas ieguldīšana citos cilvēkos. Pat iedot kādam dolāram bija efektīva ziedotāju noskaņojuma uzlabošana.

Došanai jābūt brīvprātīgai

Tomēr ne visa došana sagādā prieku. Kad mamma saka vecākajam dēlam: "Dodiet rotaļlietu brālim, dodiet viņam ceļu, viņš ir jaunāks!", Var dzirdēt tikai zobu griešanu. Mums nepatīk, ka mums liek dot – mēs to izbaudām tikai tad, ja tas ir brīvprātīgi. Un arī - neieinteresēti.

Pat ja mēs neapzināti rēķināmies ar to, ka, piemēram, cilvēks, kuram palīdzējām, kādreiz mums atbildēs, mēs to negaidām, kad palīdzam. Sagaidot savstarpīgumu, mēs nonāktu sava veida "barterī", kas jau no paša sākuma pazeminātu mūsu dāvanas vērtību, padarot to par apmaiņas objektu un nostādinātu dāvanas saņēmēju neērtā situācijā.

Kā dot, lai iepriecinātu?

Tātad, kā dāvināt, lai sagādātu patiesu prieku saņēmējam un līdz ar to arī sev? Kā to izdarīt, lai nesamulsinātu saņēmēju? Ļoti bieži dāvanas vai palīdzības pieņemšana prasa pazemību, vājuma vai bezpalīdzības atzīšanu – tad saņēmējs izjūt spiedienu pretī. Tāpēc mēģināsim to darīt maigi.

Apdāvinot kādu, neļaujiet saprast, ka tas mums sagādā nepatikšanas, nerunāsim par to, cik daudz pūļu tas prasīja. Gluži otrādi – ar katru vārdu un žestu paudīsim domu: "Priecājos, ka varu jums palīdzēt/dāvāt šo, tas man tiešām nozīmē ļoti daudz." Kad saņēmējs runā par pateicību un vēlmi atbildēt, sakiet pēcPavisam vienkārši: "Nedomājiet par to, tavs prieks ir mans lielākais atalgojums." Tas ir īpaši svarīgi, ja labvēlība ir patiešām liela – tik liela, ka ir grūti to atgriezt. Saņēmējam jāsaņem no mums signāls, ka esam to devuši brīvprātīgi un ar prieku, ka negaidām savstarpīgumu, ka esam priecīgi par to vien, ka varam palīdzēt.

Vērts zināt

Sitiet punktu

Dosim tik, cik varam dot un tik, cik saņēmējs var pieņemt. Ja saņēmējs redz, ka esam viņam devuši vairāk, nekā mēs vēlētos, vai vairāk, nekā viņš vēlētos saņemt, tas liek viņam justies pienākumam un pat vainīgam. Viņš jūtas kā parādnieks. Lai cik dīvaini tas izklausītos, pārāk daudz dāvanas patiešām var nospiest saņēmēju, ja tas ir pienākums, kam ir grūti atbildēt.

Attiecību došana un ņemšana

Katras dziļas, labas attiecības, piemēram, mīlestība un draudzība, ir saistīta ar pastāvīgu, nepiespiestu dāvanu apmaiņu. Mēs dāvinām citam cilvēkam - veltot tam savu laiku un uzmanību, atbalstot grūtos brīžos, apmierinot vajadzības -, bet arī ļaujot dāvināt. Tādā veidā mēs parādām, ka esam viens otram vajadzīgi.

Tomēr ir svarīgi, lai šajā ziņā būtu līdzsvars. Psiholoģiskie pētījumi liecina, ka tad, kad tā nav, sliktāk jūtas gan tie, kuri attiecībās dod vairāk, nekā saņem, gan tie, kuri saņem par daudz. Katrai pusei ir mazāk paveicies nekā cilvēkiem, kuri cenšas palikt uz zelta vidusceļa. Cilvēks, kurš tikai nedod un neko nesaņem pretī, ar laiku kļūs tikpat noguris un noguris no attiecībām, kā tas, kurš tikai ņem, nedodot pretī maz.

Pirmie jutīsies izmantoti un atturīgi, otrie – partnera laipnības ieskauti. Rezultātā puse, kas joprojām tikai dod, no mīļotā var dzirdēt: "Es neko no tevis negribu, tu man neko nevari dot." Tie ir ļoti aizskaroši vārdi, kas patiešām nozīmē: tu man neesi vajadzīgs. Tikai nemitīgi dodot un ņemot, smeļoties vienam no otra – var būt patiesi tuvi. Šāds tuvums ļauj atbalstīt, dot un palīdzēt, neaizskarot saņēmēja lepnumu. Tas arī ļauj jums atpazīt savu vājumu un neatbilstību, kad mums ir nepieciešama palīdzība, nekautrējieties to lūgt un pieņemt to.

Došana un ņemšana patiesībā ir visu attiecību pamatā. Cilvēkam, kurš atsakās pieņemt sirsnīgi piedāvātu palīdzību, laipnu vārdu vai dāvanu, jo ir pārāk lepns par to vai vēlas izskatīties spēcīgs un neatkarīgs, būs grūti nodibināt dziļākas attiecības un viņš var būt ļoti vientuļš. Šāds cilvēks sūta ziņu, ka viņš neko labu nav pelnījis, un tajā pašā laikā viņš neko nevar dot citiem. Jo pieņemot dāvanu ar prieku unpateicība ir arī dāvana - devējam, kuru došana iepriecina …

Vērts zināt

Viņi dzīvo visilgāk …

1921. gadā Stenfordas universitātē ASV uzsāktais pētījums liecina par interesantu secinājumu. Tās mērķis bija noskaidrot, kas ietekmē ilgmūžību un apmierinātību ar dzīvi. Zinātnieki sāka sekot 1528 cilvēkiem no bērnības līdz nāvei; tika atlasīta inteliģentu jauniešu grupa, kas dzīvo ģimenēs un kuriem veicās labi. Izrādījās, ka vislabvēlīgākie faktori ilgākai dzīvei ir nevis izvairīšanās no stresa vai piepūles, izklaides vai baudas nemeklēšana, bet gan neatlaidība, apdomība, smags darbs un iesaistīšanās sabiedrības dzīvē. Vārdu sakot - kuram, apdomīgi atmetot savus spēkus un resursus, daudz no sevis atdodot un strādājot citu labā, ir vislielākās izredzes uz ilgu un gandarījumu.

ikmēneša "Zdrowie"

Kategorija:

Psiholoģija