Mans vīrs nāk no patoloģiskas ģimenes. Vecāki ir šķīrušies uz ilgu laiku, tēvs bija alkoholiķis un alkohola reibumā demolēja dzīvokli. Mamma pienācīgi nerūpējās par bērniem (mans vīrs un viņa māsa), domāju, ka viņa vairāk pieskatīja sevi, bērni darīja, ko gribēja. Viņa ar viņiem nerunāja, nemācīja, kā dzīvē rīkoties. Tagad es no tā ciešu. Mans vīrs nevar dzīvot kopā ar citu cilvēku (mani), viņš nesaprot, ka tagad mums visi lēmumi jāpieņem kopā. Viņš nevar runāt, viņš norobežojas un vaino mani, ka es mēģināju viņu manipulēt un valdīt. Un es tikai cenšos viņu iemācīt un parādīt, kā dzīvē rīkoties, kas ir labi un kas nē utt. Esmu audzināta pilnā ģimenē ar iedibinātiem morāles principiem. Man mācīja, kā dzīvē rīkoties. Man bija mīlošas ģimenes un laimīgas laulības piemērs. Un tagad es gribētu to pārnest uz savām attiecībām, bet mans vīrs to uztver kā mēģinājumu tās "sakārtot" un aizstāvas pret to. Jau pirms kāzām viņš sāka izrādīt, cik viņš var būt agresīvs, tagad tas kļūst arvien vairāk. Viņš ir mierīgs, līdz kļūst dusmīgs, nepietiek ar kliedzienu, viņam vienmēr ir kaut kas jāiznīcina. Visbiežāk viņš izņem mēbeles (manuprāt, viņš zemapziņā atdarina savu tēvu, kuru viņš ienīst). Es sāku no viņa baidīties, un jau kādu laiku esmu negatīvi noskaņota pret viņu. Tagad, lai ko viņš darītu vai teiktu, es noliedzu. Es sanervozēju un pagriezos pret viņu – ar savstarpīgumu. Nesen mēs abi atklājām, ka esam kopā tāpēc, ka vajag, nevis tāpēc, ka gribam. Un mums ir tikai 7 mēneši pēc kāzām. Es domāju, ka mums vajadzētu sākt ar attieksmes maiņu pret sevi, bet es nezinu, kā to izdarīt. Tā kā visai viņa ģimenei trūkst pieklājīgu un labu izturēšanos, es nevēlos ar viņiem saskarties. Baidos, ka viņš vienmēr būs tāds kā viņi visi. Pat mūsu kāzās man bija kauns par viņu uzvedību savas ģimenes priekšā, jo īpaši viņa mātes priekšā, kura vienā no sacensībām apmeta jaunu zēnu. Ja tuvākajā laikā nekas nebūs labāks, domāju, ka izlemšu šķirties. Lūdzu, palīdziet.
Nav zināms, vai jums ir taisnība. Ja attiecībās kaut kas izjūk, parasti vainīgi ir visi. Jūsu vēstule parāda, ka esat ideāls, tasjums ir lieliska ģimene un ka jūs esat labā un sliktā mēraukla. Šāda partnera attieksme jau ir nomākta vairumam vīriešu. Viņš kļūst nikns, un jūs kļūstat gudri, un jūs pazemojat viņu un visu viņa ģimeni - nez, kas ir sliktāk?… Jūs rakstāt par attieksmes maiņu. Tiesa – jāmaina attieksme vienam pret otru, jo nekas nesanāks. Es iesaku sākt ar sevi: pārstāj būt viņa skolotājs un kļūsti par partneri. Vīrieši var būt grūti un dusmīgi, bet tikai kā viņa partneris jūs uzzināsit, vai varat būt kopā ar viņu vai nē. Arī viņam būs iespēja pārliecināties, vai tāda sieva viņam piestāv. Pagaidām viņš nevēlas būt kopā ar gudro, visu zinošo skolotāju, kurš ar viņu runā psiholoģiskas blēņas, un jūs nevēlaties būt kopā ar puisi, kurš ir rupjš, rupjš, nevadāms un agresīvs. Jautājums tikai, no kurienes radās tava attieksme? Vai jūs tāds esat un nekad nemainīsities, vai arī tie ir savstarpējas mijiedarbības rezultāts. Jo nav tā, ka katra laba ģimene audzina ideālus – tur ir arī slepkavas. Un nav tā, ka katrā patoloģiskajā ģimenē aug agresīvi psihopāti, tur dzīvo arī daudz brīnišķīgu cilvēku. Tāpēc nespriedīsim, ka kāds ir labāks vai sliktāks – tā ir liela kļūda, īpaši attiecībās. Pārbaudiet, kad ir jauks, mierīgs, sirsnīgs, kulturāls? Galu galā, kaut kādu iemeslu dēļ jūs viņā iemīlējāties… Vai ir daudz vai maz brīžu, un kādi ir apstākļi, par ko jūs runājat, kā jūs uzvedāties. Pārbaudiet, kas viņu padara par foršu puisi. Pārbaudiet arī, kad un kas viņu satrauc. Pārbaudiet arī, cik tas jums ir svarīgi. Ar daudziem cilvēkiem tie darbojas atkarībā no vides un apstākļiem, kas viņiem tiek radīti. Pagaidām tu viņam veido elli (pat ja viņš to ir pelnījis). Mēģiniet radīt viņam mājas, kas viņu pieņem un vairāk izrāda, atbalsta, nekā noliedz un pārmet, un var izrādīties, ka viņam pietiek kaut ko saprast un sākt mainīties. Ir viegli šķirties un grūtāk izveidot attiecības starp diviem cilvēkiem. Ir jāpiestrādā pie attiecībām, jāatzīst to vājās vietas, jāsaprot, ka ideālu cilvēku nav, ka visi ir vainīgi, bet visi ir vainīgi pie kaut kā cita. Tad jāmēģina to mainīt, jāstrādā pie tā, jāatbalsta un jāuzklausa vienam otru, un tad tikai tad, kad nav rezultātu, jādomā par šķiršanos. Jebkurā laikā varat vērsties pie speciālista, kurš var jums palīdzēt šajā jautājumā.
Atcerieties, ka mūsu eksperta atbilde ir informatīva un neaizstās vizīti pie ārsta
Pjotrs Mosaksizglītības psihologs un biznesa psihologs, biznesa treneris, psihoterapeits, augstskolas pasniedzējs
Citi padomi par šoeksperts
Vai man vajadzētu pārtraukt šo "slimo" laulību? [Eksperta padoms]Roku spiedīšana un profesijas izvēle [Eksperta padoms]Problēmas ar divus gadus vecu bērnu [eksperta padoms]Problēmas ar svara zaudēšanu [Eksperta padoms]Slinkums vai slimība? [Eksperta padoms]Cilvēka psihe [eksperta padoms]Mana draudzene gāja bojā negadījumā [Eksperta padoms]Es nezinu, kā runāt ar meiteni … [eksperta padoms]Negaidīta erekcijas problēma [eksperta padoms]Pārvaldiet savu fobiju [eksperta padoms]Studentu stress [eksperta padoms]Viss liekā svara dēļ [Eksperta padoms]Es atstāju savu vīru un bērnu uz ārzemēm [eksperta padoms]