Mēs runājam par psihosomatisku slimību, kad slimības attīstībā ir iesaistīti psiholoģiskie faktori. Visbiežāk sastopamās un tipiskākās no šīm slimībām ir t.s Čikāgas septiņnieks. Šo traucējumu attīstības mehānismi ir dažādi, taču viens ir skaidrs – pastāv saistība starp psihi un cilvēka veselību. Psihosomatisko slimību izraisītāji ir, pirmkārt, stress, bet arī citas psiholoģiskas problēmas.

Psihosomatikair zinātne, kas nodarbojas ar attiecību noteikšanu starp cilvēka psihi un viņa pārdzīvotajām emocijām un somatisko (ķermeņa) slimību rašanos. Jāuzsver, ka psihosomatiskās slimības ir problēmas, kuru gadījumā ir iespējams objektīvi apstiprināt šādu slimību simptomu esamību pacientiem un pie kurām tās noved t.sk. psiholoģiskas problēmas. Tieši šis aspekts atšķir psihosomatiskus traucējumus no dažādiem neirotiskiem traucējumiem (tostarp hipohondriāliem traucējumiem), kuros pacientiem piedzīvotos simptomus izraisa garīgi traucējumi, nevis organiskas disfunkcijas.

Terminu "psihosomatika" 19. gadsimta pirmās puses apmeklētāju medicīnas terminoloģijā ieviesa vācu psihiatrs Johans Heinrots

Psihosomatika nodarbojas ar cilvēku holistiski, t.i., kopumā. Šīs jomas speciālisti ievēro tiešu saikni starp cilvēka prāta stāvokli un atsevišķu ķermeņa orgānu darbību. Psihosomatiskas slimības rašanās var būt iemesls pārdomām savu garīgo stāvokli. Gadās, ka cilvēki neapzinās, ka piedzīvo kādus neatrisinātus emocionālus konfliktus, un tikai psihosomatisku traucējumu rašanās liek apzināties savu esamību.

Psihosomatisku slimību izraisošie mehānismi līdz mūsdienām nav līdz galam skaidri. Tomēr zinātnieki varēja veikt dažus novērojumus par to patoģenēzi. Piemērs ir hroniska stresa ietekme uz cilvēka ķermeni. Stresa situācijas liek virsnieru dziedzeriem palielināt savu hormonu, kas ir glikortikosteroīdi, izdalīšanos. Šo savienojumu pārpalikums asinīs (īpaši, ja faktorsstresu izraisoša ir ilgstoša) tas veicina daudzu veselības problēmu rašanos, tai skaitā hipertensija vai diabēts.

Psiholoģiski traucējumi var skart praktiski jebkuru orgānu. Zinātnieki, kas nodarbojas ar psihosomatiku, tomēr izdalīja vairākas slimības, kurās visizplatītākā ir saistība starp to rašanos un cilvēka psihes stāvokli. Šī grupa tiek saukta par Čikāgas septiņām (angļu valodas literatūrā šīs slimības var saukt par Holy Seven Psychosomatic Diseases).

Vērts zināt

Čikāgas septiņnieks - teorijas radītājs

Septiņu slimību sarakstu, kurās liela nozīme ir pacienta pārdzīvotajām emocijām, 1950. gadā izveidoja F. G. Aleksandrs. Aleksandrs nodarbojās gan ar tīri somatiskajiem aspektiem, gan ar cilvēka psihi – viņš bija ārsts un psihoanalītiķis. Viņš tiek uzskatīts par vienu no cilvēkiem, kas devuši vislielāko ieguldījumu psihosomatiskās medicīnas attīstībā. Aleksandrs gan nebija vienīgais, kuru interesēja garīgo konfliktu saistība ar cilvēka veselības stāvokli – ar šo aspektu cita starpā nodarbojās arī Zigmunds Freids.

Čikāgas Seven - izplatītākās psihosomatiskās slimības

Čikāgas septiņnieks ietver:

  • kuņģa čūla,
  • hipertensija,
  • bronhiālā astma,
  • reimatoīdais artrīts,
  • resnās zarnas iekaisuma slimības,
  • hipertireoze,
  • atopiskais dermatīts.

Tiek pieņemts, ka iepriekšminēto slimību gadījumā saikne starp to izskatu un psiholoģiskiem traucējumiem ir visskaidrākā. Čikāgas septītnieka jēdziens gan tika radīts diezgan sen, tagad – visticamāk – šo sarakstu varētu papildināt, iekļaujot arī citas problēmas, kas nereti tiek uzskatītas par psihosomatiskām vienībām. Citu slimību piemēri, kuru rašanās var būt cieši saistīta ar cilvēka psihes darbību, ir:

  • aptaukošanās,
  • miega traucējumi,
  • apetītes traucējumi,
  • migrēnas,
  • sirds išēmiskā slimība,
  • tiku traucējumi,
  • atkarība no dažādām vielām,
  • autoimūnas slimības (piemēram, sistēmiskā sarkanā vilkēde).

Čikāgas septiņi - kāpēc lai tas izceļas?

Čikāgas septiņniekā identificētās problēmas ir vienības, kurām ir zināmi bioloģiskie mehānismi, kas izraisa šīs slimības. Ir zināmas arī šo slimību ārstēšanas metodes – vai intādā gadījumā aprakstītās klasifikācijas esamībai ir kāds pamatojums?

Problēma

Izrādās, ka, iespējams, ir vērts padomāt par stresa un citu psiholoģisko faktoru lomu iepriekšminēto slimību patoģenēzē. Piemērs tam ir kuņģa-zarnu trakta čūlas slimība. Lielākajā daļā gadījumu (pat 8 no 10 pacientiem) čūlu izraisa infekcija ar baktēriju Helicobacter pylori. Tomēr interesanti ir tas, ka lielākajai daļai cilvēku, kas inficēti ar šo patogēnu, peptiskās čūlas slimība dzīves laikā neattīstās. Vēl viens aspekts ir tas, ka 20% pacientu ar čūlu nav Helicobacter pylori infekcijas. Iepriekš minētie dati var liecināt, ka peptiskās čūlas slimības attīstībā ir iesaistīti arī citi faktori, nevis bakteriāla infekcija – saskaņā ar iepriekšminēto F.G. Par šādiem faktoriem var uzskatīt Aleksandru un citus cilvēkus, kas saistīti ar psihosomatiku, psiholoģiskiem traucējumiem.

Pārējo Čikāgas septītniekā iekļauto slimību gadījumā dažkārt var pamanīt diezgan tiešu saistību starp psiholoģiskajiem aspektiem un to norisi. Piemēram, pacientiem ar astmu var parādīties šīs slimības lēkmes, kas cita starpā izpaužas ar ievērojams elpas trūkums. Šādas lēkmes var izraisīt pacienta infekcija vai piesārņota gaisa ieelpošana, bet to var izraisīt arī ārkārtēja stresa pieredze. Pēc psihosomatikas domām, elpas trūkuma lēkmes astmas slimniekiem var izraisīt neatrisinātas bērnības problēmas, kas saistītas ar attiecībām ar māti, un no šī viedokļa šīs lēkmes būtu līdzvērtīgas apspiestai raudāšanai.

Līdzīgi ir arī arteriālās hipertensijas gadījumā – galu galā spēcīgu emociju pārdzīvošana var izraisīt ievērojamu asinsspiediena paaugstināšanos. Arteriālā hipertensija visbiežāk ir idiopātiska slimība, t.i., slimība, kuras tiešu, vienu cēloni nevar atrast. Liela nozīme šīs problēmas attīstībā ir iedzimtajām ģimenes apgrūtinājumiem (paaugstināts hipertensijas risks rodas cilvēkiem, kuru tuvinieki cīnās ar šo slimību), taču noteikti arī citi faktori spēlē savu lomu – starp tiem potenciāli svarīgi ir psiholoģiskie aspekti.

Arī atopisko dermatītu ir diezgan viegli klasificēt starp septiņām visbiežāk sastopamajām psihosomatiskajām slimībām. Ādas izmaiņas (piemēram, ekzēma un ievērojams ādas sausums), ko parasti pavada smags nieze, pacientam var parādīties pēc dažiem stresa notikumiem. Savukārt gadījumā,iekaisīgas zarnu slimības (piemēram, čūlainais kolīts), to patoģenēze līdz šim nav skaidra. Pastāv aizdomas, ka to rašanos var ietekmēt imūnsistēmas traucējumi, un šādi traucējumi var rasties spēcīgu stresa faktoru iedarbības rezultātā.

Psihes ietekmes ņemšana vērā somatisko slimību attīstībā ir tik svarīga, ka tā varētu vadīt lēmumu par viņa problēmas ārstēšanas metodēm, kas būtu piemērotas konkrētajam pacientam. Situācijā, kad par slimības parādīšanos bija atbildīgas psiholoģiskas problēmas, to risināšana varētu atvieglot šo slimību gaitu. Pacienta piedzīvotā stresa mazināšanu varētu panākt, piemēram, izmantojot relaksācijas vingrojumus, bet arī izmantojot psihoterapeita palīdzību

Jāuzsver, ka garīgās veselības speciālistu palīdzības izmantošana nedrīkst būt līdzvērtīga ārsta apmeklējuma pārtraukšanai, kurš pacientam iepriekš ārstējis konkrēto slimību. Ietekmei uz psihi it kā ir atbalstoša loma – nolaidība, piemēram, iepriekš izrakstīto medikamentu lietošana var izraisīt pacienta stāvokļa pasliktināšanos.

Kategorija:

Psiholoģija