Bailes no neoplastiskām slimībām neapšaubāmi pastiprina fakts, ka tās ir saistītas ar milzīgām ciešanām un ilgu, grūtu ārstēšanu. Neskatoties uz to, ka lielākā daļa no mums vismaz vienu reizi dzīves laikā ir sastapuši cilvēku ar vēzi vai viņa tuviniekus, mēs ne vienmēr zinām, kā runāt ar tiem, kuri tikko dzirdējuši neveiksmīgu diagnozi vai tiek ārstēti.
75% poļu uzskata, kavēzisizraisa vislielākās bailes pacientu vidū – teikts Actavis Polska iniciētās kampaņas "Atļaut atbalstu" ziņojumā. No kurienes rodas šīs bailes un kāpēc, neskatoties uz problēmas izplatību, vairumam no mums ir grūti runāt ar kādu, kam ir vēzis?
Vēzis: izprotiet pacienta emocijas
Onkoloģiskā diagnoze ir krīzes brīdis gan slimajam, gan viņa tuviniekiem. Nav brīnums, ka pacientam rodas daudz jaunu emociju un uzvedības veidu, ko sākotnēji var būt grūti saprast un pieņemt tuvākajiem. Šādā situācijā jāsaprot, ka šīs bieži vien neizprotamās uzvedības ir nekas cits kā aizsardzības mehānismi, kurus pacients iedarbina, lai tiktu galā ar krīzi un pielāgotos jaunajai situācijai. Visizplatītākie aizsardzības mehānismi, kas parādās, reaģējot uz draudošu situāciju, ir šādi:
- noliegums - pacients noliedz slimību;
- apspiešana - pacients verbalizē baiļu vai satraukuma trūkumu, jo ir gatavs visam;
- noliegums - slims cilvēks nevēlas neko zināt par savu slimību, viņš vēlas aizmirst, ka ir slims;
- projekcija - pacients pārnes bailes uz citu orgānu, nevis to, kuru skārusi neoplastiskā slimība;
- racionalizācija - pacients meklē saprātīgus argumentus novērotajiem simptomiem vai notikumiem, lai noslēptu no sevis to patieso cēloni.
Runāt par vēzi nesāp
Likumsakarīgi, ka ikdienas sarunā mēs labprātāk ķeramies pie patīkamākām un vieglākām ar dzīvi saistītām tēmām, nevis runājam par tik nopietnām problēmām kā vēzis, kas mums asociējas ar nelaimi un nāvi. Neatkarīgi no bažām par pacienta dzīvību, mēs varam nezināt, kā uzvesties saskarsmē ar saviem mīļajiem.
Kas jāatceras, runājot ar vēža slimnieku?
- Piedāvājiet atbalstu. Pārlieciniet pacientu par savu gatavību palīdzēt, ja jūs patiešām vēlaties palīdzēt. Kad slims cilvēks atsakās palīdzēt, neizdari uz viņu spiedienu. Vienkārši sakiet, kādās situācijās tā var uz jums paļauties.
- Klausieties, ko saka slimais cilvēks. Situācijā, kad nezināt, kā uzsākt sarunu, vispirms ļaujiet runāt slimajam. Klausieties uzmanīgi, pārliecinoties, ka labi saprotat pacienta nodomus. Nedodiet padomu un nemēģiniet kontrolēt sarunu. Dodiet slimam cilvēkam iespēju atklāt savas emocijas.
- Esiet godīgi. Izsakiet savas jūtas skaidri un godīgi. Formulējiet domas ar ziņojumu "es", piemēram, "Es uztraucos, kad jūs neko nesaki."
- Neizvairieties runāt par savām bailēm. Tādā veidā jūs parādīsit personai, ka viņa trauksme nav izolēta.
- Nenovērtējiet par zemu pacienta bailes. Ja pacients tieši runā par savām bailēm, nenovērtējiet par zemu priekšstatu par slimību, kāds ir mīļotajam. Daļa pacientu aizvainojas, kad sarunu biedrs viņu bailes neņem vērā, noslēdzot tās ar apgalvojumu: “Nepārcenties, viss būs labi, drīz kaut kur brauksim”. Atturieties no komentāriem, piemēram: "Tu nemaz neizskaties slims."
- Nekoncentrējieties tikai uz slimību. Saskarsmē ar slimo mēģiniet uzvesties kā parasti. Pārejiet uz tēmām, kuras līdz šim vienmēr esat kopīgi apsprieduši, lūdziet viņam padomu jautājumos, kas jums ir svarīgi. Ļaujiet slimajam sajust, ka jūsu attiecībās nekas nav mainījies. Tajā pašā laikā uzmanīgi vērojiet sarunu biedru, ja pamanāt, ka kāda no izvēlētajām tēmām viņam neder, neturieties tālāk.
- Pārliecinieties, vai pacients ir gatavs informēt citus par savu slimību. Ja pacients ir nolēmis, ka nevēlas nevienam ziņot par savu stāvokli, respektējiet viņa lēmumu, bet arī pastāstiet, kā jūtaties par lēmumu. Varat norādīt uz priekšrocībām, ko sniedz to cilvēku skaita palielināšana, kuriem var lūgt palīdzību. Tomēr neizdariet spiedienu uz pacientu, lai viņš mainītu savas domas.
- Vienkārši esi klāt. Ir svarīgi spēt klusēt kopā ar pacientu. Klusumam nevajadzētu būt apkaunojošam. Reizēm nemitīgā pļāpāšana var nogurdināt vai nokaitināt slimo cilvēku. Dažreiz klusuma brīdis emocijas pauž labāk nekā pastāvīga saruna. Bieži vien pieskāriens vai smaids vien var izteikt vairāk nekā daudzi vārdi.