Pagāja desmit gadi, lai atmiņas par manām pirmajām dzemdībām izgaisa manā prātā. Pirms tam biju sastindzis no domas vien, ka varētu atkal būt stāvoklī un dzemdēt šādos apstākļos un gaisotnē. Ja es būtu zinājusi, kā noritēs manas otrās dzemdības, es tik ilgi nevilcinātu lēmumu par otro bērniņu - smaidot saka Malgosija.
Paniskās bailes nodzemdībāmizraisīja ne tikai sāpes, lai gan tās tiešām bija nepanesamas un ilga vairākas stundas. Pirmkārt, es jutos garīgi slims, jo biju viena, man nebija neviena draudzīga vai vismaz mazliet laipna cilvēka.
Pirmās dzemdības - vientuļas un traumatiskas
Kad es biju dzemdību zālē un palūdzuvecmāteipiezvanīt Darekam, viņa rupjā tonī atbildēja, ka tādas iespējas nav, slimnīca nav telefona būdiņa un jūs absolūti nevarat izveidot savienojumu ar ārējiem numuriem. Tāpēc es paliku viena ar lielu studentu grupu, kas mani vēroja kā jūrascūciņu. Turklāt dežūrārsts bija ļoti rupjš un rupjš, neko nestāstīja par dzemdību gaitu un notiekošo. Var tikai iedomāties manas bailes, kad redzēju, kā pēc vairākām stundām, ne vārda nepaskaidrojot, tika sagatavotas ērces. Par laimi, Paulinka piedzima sveiks un vesels, bez medicīniskas iejaukšanās, taču šī notikuma laikā valdošā vientulība un atmosfēra lika viņu aizmirst vēl ilgi.
Mēģināsim otro grūtniecību
Tomēr laiks dziedināja brūces, mazā Paulinka kļuva par skaistu desmitgadīgu meitiņu, un manī atkal pamodās tieksme pēc mūmijas un ilgas pēc maza, silta bērniņa. Nolēmu, ka pirms 30 gadu vecuma man atkal jākļūst par māti. Izrādījās, ka ceļš no izšķiršanās līdz ieņemšanai nav nemaz tik viegls. Vairākus mēnešus neparādījās maģiskā otrā rinda un nākamiegrūtniecības testinonāca miskastē. Es neatceros, cik daudz es izveidoju, bet es atceros, ka cerēju uzmanīt šo citu sloksni, kas jau sen ir atteikusies parādīties. Līdz vienai aprīļa pēcpusdienai. Pēc atgriešanās no darba mēs ar vīru aizbraucām uz aptieku, veicu testu un … trakojām no prieka. Diemžēl tuvojās garā maija nedēļas nogale un mēs nevarējām tikt pie ārsta, kurš mums apstiprinātu šo priecīgo ziņu. It kātas ir gandrīz 100 procenti. noteiktība, bet tā vienmēr ir "gandrīz". Līdz vizītei pie ārsta nolēmām nevienam nestāstīt. Taču mūsu plāns izjuka, kad dažas dienas vēlāk mani draugi Mazūrijā mēģināja mani uzņemt ar stiprākiem dzērieniem. Nekādi strīdi nelīdzēja, beigās nācās pateikt, ka gaidām bērniņu. Tādā veidā mūsu nedzimušais bērns kļuva par "objektu" neskaitāmajiem tostiem, kas tika celti visa vakara garumā. Mūsu Paulīnai patika visvairāk, jo tas viņai nozīmēja vientulības beigas. Kopš tā laika viņa regulāri glāstīja vēderu un lasa Stasam pasakas.
Labsajūta otrajā grūtniecības laikā
Grūtniecību izturēju labi, gāju uz darbu līdz astotajam mēnesim un jutos lieliski. Galiņš nedaudz nervozēja, jo man sāka lēkt asinsspiediens, aizbraucu uz slimnīcu patoloģijas nodaļā, kur pēc dažām dienām viss normalizējās. Turpmāk ik pēc divām dienām devos uz tuvējo slimnīcu, lai veiktu CTG pārbaudi. Un šeit diemžēl reizēm ar mani gadījās nepatīkami pārsteigumi. Vienu reizi pēc apskates man paziņoja, ka man būs jāpaliek slimnīcā, jo mazuļa sirdspuksti bija gandrīz nenosakāmi. Man bija šausmīgi bail! Brīdi vēlāk ekspertīze tika veikta atkārtoti un tad izrādījās, ka izmeklējumam izmantotais aparāts ir salūzis. Un visu šo laiku galvā grabēja manas drūmākās domas… Biežajās vizītēs arī pieradu stāvēt rindā uz izmeklējumu, bet kādu dienu izdomāju, ka iešu no ceļa - gaidīju gaidībās. telpa KTG uz astoņām stundām! Varētu domāt, ka man ir pilnas slodzes darbs slimnīcā… Izņemot šos slimnīcas incidentus, viss bija lieliski. Jau no paša sākuma gribējām zināt mazuļa dzimumu, jo Paulinkai sapņojām par mazo brālīti - jauki, ka ir divi dažāda dzimuma bērni. Kad pēc ultraskaņas uzzināju, ka būs puika, Dareks atnāca pie manis strādāt ar ziedu pušķi. Viņš staroja no laimes!
Gatavošanās otrā bērna piedzimšanai
Jau ceturtajā grūtniecības mēnesī man iestājās "ligzdošanas sindroms" un sākām dzīvokļa ģenerālo remontu. Esmu cilvēks, kurš ne mirkli nesēdēs uz vietas, tāpēc arī tad, kad karstums ķircināja, sevi pārāk nesaudzēju, atrotīju piedurknes un palīdzēju, cik varēju. Es tik ļoti gribēju, lai viss tiktu aizpogāts, kad mēs sveicam Stašu pasaulē. Pēc remonta, kas ilga vairākas nedēļas, mēs pārāk ilgi nebaudījām izremontēto dzīvokli. Divus mēnešus pirms dzemdībām no virtuves radiatoriem zem milzīga spiediena izsmidzināja netīrs, verdošs ūdens, kas appludināja gandrīz visu dzīvokli. Mūsu smagaisdaudzu nedēļu darbs bija veltīgs - ūdens izpostīja grīdas, notraipīja sienas. Tā vietā, lai nodarbotos ar pēdējiem labojumiem un iekārtotu Stašu mēbeles, mēs otrreiz atrotījām piedurknes un ķērāmies pie darba. Vienkārši šoreiz mums nepaveicās pirms laika …
Neaizmirstama dzemdību diena
Pirmās kontrakcijas sāku piedzīvot naktī pirms ārsta apmeklējuma. Tie nebija īpaši sāpīgi, tāpēc es mazliet pastaigājos pa gultu, pastaigājos pa dzīvokli un tomēr paspēju aizmigt. Taču izrādījās, ka tās diemžēl nebija īslaicīgas kontrakcijas. Jau no rīta viņi sevi rādīja, bet kamēr parādījās neregulāri, es centos par tiem neuztraukties. Tiesa, mamma, bažīgi uz mani skatoties, ik pa laikam uzstājīgi pārliecināja, ka laikam jau laiks doties uz slimnīcu, taču, atceroties pārdzīvojumus no iepriekšējām dzemdībām, sakodu zobus un mēģināju kaut ko darīt. Pieņēmu lēmumu gatavot vakariņas, un varbūt tāpēc, ka to pavadīja tik īpaši apstākļi, es vēl ilgi atcerēšos to sastāvdaļas. Izcepu vistas krūtiņu, kuru pasniedzu ar kartupeļiem un Ķīnas kāpostu salātiem. Es to skaidri atceros, jo man nesanāca… Kontrakcijas kļuva regulāras un notika ik pēc septiņām minūtēm. Piezvanīju vīram, nomazgājos un gaidīju viņu. Kad Dareks ieradās, man bija kontrakcijas ik pēc trim minūtēm, un nokļūšana līdz mašīnai izrādījās nopietna problēma, jo man bija jāapstājas ar katru kontrakciju. Šajā situācijā mums nebija izvēles, kad runa ir par slimnīcu – devāmies uz to, kas bija vistuvāk. Mums visiem par laimi, tas ir tikai dažu minūšu attālumā.
Piegāde 10 minūtēs
Tas bija 2007. gada 2. janvāris, 16:20, kad mēs gājām garām slimnīcas vārtiem. Kopš tā laika viss ir noticis galvu reibinošā tempā. Neatliekamās palīdzības nodaļā mani nosūtīja uz apskati, kuras laikā man pārtrūka augļūdeņi. Sāpes pastiprinājās, šķita nepanesamas. Par laimi, es jau no sākuma pieķēros pie domas, ka man būs epidurāle un, kā jau visu grūtniecības laiku biju plānojusi, arī šajā brīdī to lūdzu. Ārsts pārsteigts paskatījās uz mani: "Kāda narkoze? Mums ir septiņu centimetru atvērums. Tu piedzimsi jebkurā minūtē! ” Lielā steigā aizpildījām visus dokumentus. Dareks ātri skrēja pēc priekšauta un pēkšņi uzzināju, ka man nebūs gultas… Stāvēju ar tekošu ūdeni, nobijusies no vīzijas par dzemdībām bez anestēzijas, atceroties savus pēdējos pārdzīvojumus dzemdību zālē. Par laimi, drīz vien izrādījās, ka gulta ir atrasta. Topošā vecmāte mani apskatīja, smaidot paskatījās uz mani un… lika stumt. Aiz mugurasTrešajā grūdienā, pulksten 16:45, piedzima Stass. No brīža, kad nokļuvām dzemdību zālē, viss aizņēma tikai desmit minūtes! Man pat nebija laika nogurt, un savos mežonīgākajos sapņos es nevarēju iedomāties, ka man ir tik īsa piegāde. Es arī nevaru aprakstīt šo laimi, kad viņi Stasam uzlika man uz vēdera - asaras uzreiz sāka tecēt no acīm.
Dzemdības - tikai ģimene
Ģimeni vairs neplānojam palielināt, bet ja mums gadījās vēl kāds jaunietis, nevaru iedomāties dzemdības bez Dareka. Tagad, retrospektīvi, es zinu, cik svarīga ir mīļotā cilvēka klātbūtne. Un runa nav par to, ka šis cilvēks dara kādas pārsteidzošas lietas – pietiek ar to, ka zini, ka tev ir kāds blakus. Un tā ir laime uzreiz pēc dzemdībām, ko var redzēt mana tēva acīs… Mūs pat neuztrauca tas, ka Stašas pirmais dzīvoklis nebija mūsu dzīvoklis, kuru kopā remontējām dažus mēnešus, un iekšā- likumu dzīvokli, kurā pavadījām pirmās divas nedēļas. Mani nemaz netraucēja, ka pēcdzemdību palātā man nebija vietas un pēc dažu stundu pūliņiem manu gultu kā lieku iegrūda mazā slimnīcas istabiņā. Un, ja es būtu zinājusi, ka tādas būs manas dzemdības, es neapšaubāmi nebūtu gaidījusi tik daudzus gadus uz šo laimi! Novēlu katrai sievietei tik īsu uzturēšanos dzemdību zālē!
ikmēneša "M jak mama"